Nedēļa uz vēja spārniem Saulkrastos

Tā vislabāk varētu raksturot radošo nedēļu jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Jo šai laikā visas dienas saplūst kā vienā lielā veselumā, kas ievij dalībniekus savā laika telpā. Telpā, kurā visi dzīvo kā viens liels organisms, kas elpo vienā elpā, bauda vienotas emocijas un kopīgi apgūst jaunas prasmes.

Sarma Freiberga – fonda vadītāja un nometnes organizētāja vienmēr ir uzsvērusi, ka fonda projekti ļoti nepieciešami jauniešiem ar īpašām vajadzībām:
“Palīdzot viņiem attīstīties un augt, mēs mācāmies un attīstāmies paši. Tas dara mūs un visu sabiedrību labāku. Un tāda jau ir cilvēka dzīves jēga – dot savu pienesumu kopīgam labumam.”

Kā allaž, fonda radošajās nometnēs brīvā laika nav daudz. Šogad nometnes nosaukums “No sēklas līdz stādam”. Tādēļ bija daudz nodarbību, kas palīdzēja jauniešiem izkopt savas prasmes. Un tieši nometnē bieži kāds atrod savu varēšanas sēkliņu, kura sāk dīgt līdz izaug par košu augu. Pielikumā esošais nometnes grafiks dalībniekiem tika izsūtīts pirms nometnes, un tajā redzamas nodarbību iespējas un laiki. Bet, kas nu tas par plānu, ja tajā neienāktu izmaiņas? Un tā arī mums šoreiz – Kaukulis Juris saslima, bet, pieliekot daudz pūļu, mums dienas laikā izdevās atrast ļoti jauku mākslinieci Helēnu Kozlovu. Pie mums viesojās arī brīnišķīgā operdziedātāja Marlēna Keine kopā ar Arvīdu Keini un vijolnieku Konstantīnu Paturski. Bet nodarbības, kas veicināja dalībnieku radošo un intelektuālo spēju attīstīšanu, vadīja aizrautīgā vieslektore no RTU – Zinātnes un inovāciju centra Dizaina fabrikas vadītāja Elīna Miķelsone un RTU dizaina fabrikas “theLAB” darbnīcu koordinators Linards Reinis Rozītis. Un tad vēl saldi smaržīgā meistarklase pie kūku un saldumu meistares Ilzes Kupčas!

Bet par dalībnieku ieguvumiem no šīs nedēļas vislabāk runā viņu pašu teiktais:

Mārtiņš Ainis Roga (radošās klases vadītājs)

“Par sajūtām…
Šoreiz iedvesmu smeļoties Fonda jauniešos un bērnos.
Nosaukums gleznai: “Zelta ceļš” (glezna atrodas fondā)
“Zelta ceļš” ir glezna, kas sevī ietver vairāk nekā tikai vizuālu formu – tā ir stāsts par dzīvi, pieņemšanu un iekšējo spēku. Baltais, nelīdzenais reljefs atgādina ceļu, kas nekad nav gluds, bet vienmēr unikāls, savukārt cauri šiem līkločiem stiepjas zeltains triepiens, kas simbolizē cerību, gaismu un katra cilvēka neatkārtojamo vērtību. Tā ir metafora bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām – viņu dzīves ceļš dažkārt ir pilns izaicinājumiem, bet tajā mirdz gaisma, ko bieži vien pamana tikai tad, ja skatāmies dziļāk. Fonds Nāc līdzās!, kas viņus atbalsta, ir kā roka, kas palīdz šajā ceļā, kā gaismas stars, kas ļauj zeltam iemirdzēties vēl spožāk.

Māksla šeit ir tilts starp cilvēkiem. Tā ir veids, kā runāt arī tad, kad vārdi nav pa rokai, un kā parādīt pasaulei to, kas bieži paliek nepamanīts. Bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām radošā izpausme palīdz atklāt pašiem sevi, justies pieņemtiem un būt redzamiem sabiedrībā. Viņu radītie darbi, gluži kā šī glezna, iedvesmo mūs visus pārskatīt robežas starp “parasto” un “citādo”, atgādinot, ka īstais spēks slēpjas daudzveidībā.

Glezna, uzrunājot ar savu klusumu, liek apstāties un padomāt par to, cik svarīgi ir pieņemt dažādību. Tā iemāca, ka skaistums nerodas no vienādības, bet gan no neatkārtojamām līnijām, no atšķirībām, kas rada harmoniju. Tieši tas pats vēstījums attiecināms uz bērniem ar īpašām vajadzībām – viņi mūsu sabiedrību dara bagātāku, atgādinot mums, ka cilvēcība nozīmē sadzirdēt, atbalstīt un mīlēt.
Tāpēc šī glezna nav tikai mākslas darbs – tā ir simbols. Tā aicina ikvienu no mums kļūt par daļu no šīs zelta līnijas, kas savieno sirdis un rada vietu, kur katrs bērns un jaunietis var justies vajadzīgs, mīlēts un cienīts. Fonds Nāc līdzās ir instruments, kas šo simbolu pārvērš realitātē, palīdzot atvērt durvis uz pasauli, kurā iespējas nav ierobežotas ar robežām, bet gan izplešas kā gaisma, kas krīt uz baltās virsmas un atstaro zeltā.

“Zelta ceļš” ir aicinājums skatītājiem ieraudzīt vērtību tur, kur sākotnēji redzam tikai grūtības. Tas aicina reflektēt par to, ka sabiedrība kļūst bagātāka, kad pieņem un atbalsta ikvienu. Gleznas centrā esošais zelts ir kā manifestācija cerībai un cilvēka iekšējam spēkam, bet baltā virsma – kā mūsu ikdienas ceļš, kurā līkloču netrūkst, tomēr vienmēr ir vieta gaismai. Fonds Nāc līdzās , kas stāv līdzās šiem bērniem un jauniešiem, pārvērš šo simbolu realitātē – palīdzot ikvienam atrast savu zelta ceļu un justies daļai no pasaules, kur katrs ir vajadzīgs, cienīts un mīlēts.”

Inga – Edvarda mamma

“Sākšu ar to, ka šī bija mūsu pirmā nometne un devāmies uz to kā uz pilnīgi nezināmu notikumu.
Korī dziedam nepilnu gadu kopā ar dēlu Edvardu, kurš īstenībā nekad tā pa īstam nav dziedājis. Bet korī gan no Sarmas puses, gan pārējo koristu, tika pieņemts ar vislielāko sirsnību un sapratni. Viņš spēlē marimbu, un mana entuziasma vests, arī pieteicās uz kori. Arī tas ir ļoti jauki izdomāts no Sarmas puses, ka korī drīkst dziedāt arī vecāki. Pati sen esmu dziedājusi korī “Mūza”, bet tas bija pirms Edvarda dzimšanas, 21 gadu atpakaļ. Tādēļ devos arī iedvesmota kā mūziķe, man mūzika ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, arī darbs. Strādāju Emīla Dārziņa mūzikas skolā par klavierskolotāju-koncertmeistari.

Edvards bija Briselē ar kori, Latgales Dziesmu svētkos, vēl citos koncertos un tas viss kāpināja viņa interesi par dziedāšanu, par pareizu dziedāšanu.

No nometnes noslēguma ir pagājušas dažas dienas, bet vēl joprojām dzīvojam abi atmiņās. Neesmu rakstniece, dzejniece, lai spētu mūsu emocijas ietērpt tādos vārdos kā tiešām jūtamies, bet šis bija mūsu gada labākais notikums! Un tagad saprotu visus koristus, vecākus, skolotājus, palīgus, kas par to vien runā, cik ļoti nespēj sagaidīt nometni. Mēs arī ļoti gaidīsim nākamo!

Nometnē bija ļoti daudz jāstrādā, brīžiem šķita, ka nupat jau spēki beigsies, bet kaut kā tomēr visi tika galā. Un pēc padarītā bija tāds prieks par visu – par sevi, par skolotājiem, par mūsu Sarmu, neaptverams lepnums. Mēs ar Edvardu saucam viņu par mūsu otro mammu. Edvards jau skolu ir pabeidzis un tur viņam autoritāte bija viņa audzinātāja, bet tagad šo vietu ir ieņēmusi arī Sarma, kuru viņš ļoti mīl un ir radusies fantastiska cieņa. Varu to pilnībā attiecināt arī uz sevi par visiem 100! Vienmēr apbrīnošu šo cilvēku.

Edvards ir sācis jau patiešām labāk dziedāt, iekļauties kora kolektīvā vokāli, jo to arī atzina mūsu diriģents, ka progress ir acīm redzams un dzirdams, ka centība ir lieliska, viņš mēģina tvert katru diriģenta vārdu un to izpildīt ar vislielāko centību. Par to man ir ļoti liels prieks. Nometnē nemitīgi notiek kādas nodarbības, semināri, atbrauc kāds ciemos, paši dodamies kaut kur, un puisis, kurš pirms tam runāja diezgan maz saviem vārdiem citu priekšā, jo viņam kā autistam publiskā runa ir viņa klupšanas akmens, tad jau pēdējā vakara “aplī”, spēja pastāstīt savas izjūtas, notikumus visiem saprotami, pēc kā ieguva arī aplausus no pārējo puses, kas arī bija ļoti emocionāli. Tātad arī notiek fantastiska izaugsme – attīstība, kas ir tik ļoti nepieciešama šādiem cilvēkiem!

Mums ar dēlu kopā, īstenībā tikai divatā, jo ikdienā jau tā parasti nesanāk, jo ir pārējie ģimenes locekļi, šis bija nebijis notikums, kurā tik ilgi varējām būt divatā, tikai mēs divi. Arī tas nav vārdos aprakstāms, ko tas mums deva, beigās abi raudājām no laimes. To neatsvērtu nekāda pasaules nauda, ceļojumi vai dāvanas. Uzrakstīju viņam vēstuli, apraudājos par to, kas tur rakstīts, cik ļoti es viņu mīlu un nekad dzīvē nevēlētos citādāku dēlu, bet tikai tieši tādu, kāds ir viņš, savu Edvardu. Lasot arī Edvards apraudājās un tas nav viņam raksturīgi, jo lieli vīri taču neraud. Arī mūsu tētis raudāja noslēguma koncertā, un šis ir cilvēks, kurš neraud patiešām nekad… cik ļoti viss šis spēj aizkustināt un parādīt to, kāda īstenībā ir dzīve, un, cik labi ar to sadzīvo cilvēki, kuriem tiešām ir nepieciešama palīdzība, bet viņi jau nekad par to nesūdzas, sūdzas visi pārējie, kuriem vienmēr viss ir par maz un slikti… Tas ļoti liek aizdomāties visiem pārējiem…ne tā? Mēs atkal ieguvām viens otru no jauna vēl lielākā mīlestībā! Arī to iemācījos pēc šīs nometnes – mīlēt vēl vairāk cilvēkus, priecāties par jebko un jebkur, sadraudzējos ar fantastiskiem jauniešiem un viņu vecākiem vēl vairāk, nespējam vairāk iedomāties savu dzīvi bez viņiem, bez kora, bez Nāc Līdzās! Iemācījos kļūt labāka, cerams.

Bez mūsu Sarmas, bez mūsu otrās mammas, viss šis piedzīvojums nebūtu iespējams. Katru reiz brīnos, kur viņa spēj rast iedvesmu, apņemšanos, darba spējas šo visu piepildīt un dāvāt mums. Tā vienkārši, dot. Ja pasaule tā spētu un saprastu, tā būtu daudz labāka.

Paldies reiz simts un tūkstots, reiz miljons un bezgalībā.

Vienmēr Jūsu Edvards un Inga!”

Ieva – Martas mamma:

“Heiiiiiiii, vai tu jūti?
Esam iemācījušies no Roberta.
Es jūtu, tu jūti, viņš un viņa arī jūt – esam iemācījušies kopā esot! Korī esot!
Koris ar īpašajiem jauniešiem un viņu vecākiem ir mana vide! Jūs esat kļuvuši par manu vidi, neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Es jūs mīlu!
Visus!

Nometne deva ļoti daudz! Izaugsmei un attīstībai! Jauniem spēkiem! Tik daudz iedvesmas! Tik daudz prieka, mīlestības! Neviltotu emociju bez zemūdens akmeņiem! Arī zināšanas un pieredzi. Liels, liels paldies! Es vēlos vēl to piedzīvot!

Paldies Sarmai Freibergai! Paldies ik katram no kora!”

Marta Rancāne

Katrīna Astašova:

“Šī nometne man bija pilna ar labajām atmiņām un atkal satikšanos.
Es jau redzu, ka esam kļuvuši draudzīgāki un sirsnīgāki, katrs kora mēģinājums man bija kas īpašs, un tas pateicoties Georgam, jo viņš bija tas, kurš pateica, kas katrai balsij jāuzlabo.
Paldies visiem, visiem, visiem par atbalstu, ko esmu guvusi.
Oi…..tik daudz labu atmiņu, ka nezinu ar ko sākt…. mīļā Sarma, mīļš, mīļš tev Paldies par visu tavu ieguldīto darbu, ko tu esi darījusi mūsu dēļ. Bez tevis šī nometne nebūtu bijusi.
Daži grib, lai nometne notiktu vēlreiz, bet zinu, ka mēs vēl visi satiksimies.
Es nezinu, vai esmu to pateikusi vai nē, bet šī ir vislabākā nometne kāda ir bijusi PALDIES!
Es punktu neieliku”

Ilze – Katrīnas mamma:

“Nav noliedzams, Nāc līdzās! nometne ir viens no gaidītākajiem gada notikumiem. Beidzās kārtējā nometne un bērni jau kaļ plānus, ko darīs nākamajā. Un godīgi – arī viņu vecāki.
Gaida, plāno, rosās.
Šogad bija mana trešā reize nometnē. Kā ierasts, tā bija jaudīga – notikumiem bagāta, intensīva un izglītojoša.
Grūti aprakstīt visu sajūtu spektru un amplitūdu, uzskaitīt visus ieguvumus. Nezinu, kā rakstīt vārdu “paldies”, lai tas atspoguļotu īsto dziļumu.
Tomēr īpaši gribētos uzsvērt divas lietas, kas šoreiz izteikti iekrita man acīs.

Pirmā. Mani nebeidz pārsteigt, cik straujas pozitīvas izmaiņas redzamas jauniešos vienas nedēļas laikā. Kā viņi iedvesmojas no pedagogiem, vides un jā, viens no otra. Es ar patiesu lepnumu vēroju, kā viņi pārvar savas fiziskās un mentālās barjeras. Pārvar bailes, mazvērtības un nepilnības sajūtu un atveras. To, kas uzplaukst brīdī, kad robežas pārvarētas, ir aizkustinoši skaisti redzēt. Radošajā vakarā kāds, kurš pat neplānoja uzstāties, savējo iedvesmots, “kāpj uz skatuves”. Cits pārvar paniku no būšanas vienam pašam publikas priekšā, bailes no kļūdām un tam sekojošā nosodījuma, un dzied tā, ka asaras līst. Vēl kāds riskē un demonstrē publikai vēl nebijušu sava talanta izpausmi.
Tā visa nebūtu, ja viņi nejustos droši par to, ka var un drīkst. Tāda vide ir jārada.

Otra. Es vēroju, kā uz jauniešu darbošanos reaģē viesi – lektori, kuri vadīja seminārus, mācīja jaunas un praktiski noderīgas lietas. Nereti viņi ir pārsteigti. Pārsteigti par to, ko jaunieši spēj, kādas idejas viņos kūsā, cik vērīgi un spējīgi viņi ir. Tas lieku reizi atgādina, ka stereotipi ir spēcīgi. Mans secinājums – no šāda veida mijiedarbības ieguvēji ir ne tikai Nāc līdzās! jaunieši, bet arī pārējā sabiedrība. Ticu, ka tāda veida sadarbība skolo abas puses un sabiedrības integritātei nāk daudz vairāk par labu kā viens otrs formāls pasākums.

Ir skaidrs, ka liela daļa jauniešu nestudēs augstskolas, daļai profesionālo skolu piedāvātās programmas neatbildīs viņu spējam vai nebūs pa spēkam. Tomēr “Ideju fitnesa” nodarbības pierādīja, ka tas nenozīmē mūžīgu būšanu par sabiedrības slogu. Ir daudz veidu, kā izpausties, radīt un nopelnīt. Un atkal, nepieciešama tikai neliela palīdzība, lai uzdrīkstētos.
Un … tāda vide ir jārada.

Mēs apzināmies, ka bez fonda ieguldītā milzīgā darba un citiem resursiem, mums nebūtu ne minēto emociju, ne sasniegto rezultātu, ne progresa jauniešu attīstībā. Nāc līdzās! nometne
ir viens no “bateriju uzlādes” notikumiem. Nebaidīšos teikt – vitāli svarīgs.”

Laima:

“Nāc līdzās nometne ir:
Sešas dienas gadā, kas paskrien visātrāk;
Kora dziesmas, kas riņķo galvā vēl ilgi;
Vienmēr kaut kas jauns – šogad – ideju fitness, zefīru meistarklase;
Jūra – iedvesmojoša un vienmēr klātesoša – kā mēs, dalībnieki, – mūzikā un viens otram.”

Baiba – neredzīgās Sniedzes mamma:

“Paldies par nometni!
Esmu dziedošās Sniedzes dziedošā mamma. Nometne ir tas, kas personīgi man palīdz pārdzīvot svētdienu mēģinājumus. Nometnē mēs esam kā uz dziesmu saliņas. Paši dziedam un pie mums brauc bezgala jauki mākslinieki. Šoreiz tie bija dziesminiece Helēna un burvīgais Keinu pāris ar vijolnieku. Prātam neaptverami, ka tādi mākslinieki paši brauc pie nelielas auditorijas un sniedz priekšnesumus no sirds un augstā līmenī. Un trāpa mūsu sirdīs.
Visas dienas ir aizpildītas ar nodarbībām un ēšanu. Nav laika nepiepildītiem sapņiem un grūtām domām…”

Anita Liepiņa – Alda Vikšera mamma:

“Šajā aizrautības un radošuma gaisotnes ieskautajā augusta “oāzē” mums ar dēlu ir laimējies darboties un pilnveidoties jau vairākas vasaras. Gan kā kora dalībniekiem apgūt jaunu repertuāru, gan vokālo pedagogu vadībā uzlabot dziedāšanas prasmes.

Neapšaubāmi, ikviena nodarbība bija ieguvums. Šogad tajās tika atgādināts par drošību internetā, bija iespēja ideju “fitnesā” ne tikai apgūt teorētiskās zināšanas, bet arī praktiski izveidot projekta iestrādes. Arī mēs, vecāki, savus maketus lipinājām kopā ar patiesi bērnišķīgu aizrautību. Un pašgatavotie zefīriņi! Īsts garšas piedzīvojums. Ar interesi klausījāmies un vērojām darbu ar vokālu meistarklasē. Un tās ikrīta rīta rosmes! Iespēja katram pašam pārliecināties par sava ķermeņa spējām un iespējām tās uzlabot. Ļoti patika divi brīnišķīgie muzikālie vakari, kuros varējām ne tikai izbaudīt mūzikas burvību, bet arī pašiem līdzdziedāt un muzicēt.

Kā katru gadu, arī šogad jauniešu radošajā vakarā priekšnesumu bija daudz. Šim vakaram jaunieši sāk piemeklēt repertuāru un gatavoties jau tiklīdz ir pārbraukuši mājās no nometnes. Viņiem tas ir dziļākais un satraucošākais pārdzīvojums radošās nedēļas laikā. Šogad starp priekšnesumiem bija arī jaunums – Laima visus klātesošos pārsteidza ar dzirkstošu stendapa miniizrādi.

Visas nedēļas garumā katram nometnes dalībniekam bija atvērtas Radošās darbnīcas durvis, kur varēja izpausties zīmējot, gleznojot, aplicējot, pērļojot un darbojoties ar dabas materiāliem, veidojot kolāžas. Te varēja pavadīt ikkatru brīvo brīdi, ja vien atpūtai jūras vilinājums nepārspēja radošo iedvesmu.

Savukārt, man īpaši nozīmīgi ir vakara “apļi”, kuros apkopojam savu dienā piedzīvoto un izjusto. Katrs tiek uzklausīts, neatkarīgi no tā, cik daudz iespaidu tiek stāstīts. Tā mēs viens otru varam iepazīt daudz vairāk, satuvināties un atbalstīt. Ne velti saucam sevi par kora ģimeni, jo arī dziesmotās sezonas laikā tiekamies gan katru svētdienu, gan papildmēģinājumos, gan koncertos un izbraukumos.

Mums, “īpašo” jauniešu vecākiem, arī ir savas īpašās vajadzības. Nometnē ir laiks vēlām vakara sarunām, kurās varam izrunāt visu, kas daudzajos gados, audzinot mūsu jauniešus, sakrājies. Dalāmies nepieciešamajā informācijā, pieredzētajā. Ja nepieciešams, varam būt viens otram spēcīgs atbalsts vai vienkārši drošs plecs, uz kura izraudāties. Tāda supervīziju funkcija.

Šajos gados sadraudzējušies ne tikai tie vecāki, kuri asistē saviem jauniešiem nometnē, bet visi kora dalībnieku vecāki. Esam ģimeniski tuvi. Tas palīdz sadarboties dažādu jautājumu risināšanā.

Šogad no nometnes vecāku vakariem visneparastākais bija krītošo zvaigžņu vērošanas vakars jūras krastā. Zvaigžņu lietu gan neredzējām, tomēr dažas zvaigznes krītot deva iespēju kļūt romantiskākiem vai cerīgākiem, jo… vēlēšanās tak piepildīšoties.

Un par visu šo gan jaunieši, gan mēs, vecāki, esam no sirds pateicīgi fondam “Nāc līdzās!” un īpaši fonda vadītājai Sarmai Freibergai, kuras ieguldījums šādu nometņu rīkošanā daudzu gadu garumā ir nenovērtējams.

Pateicība arī labdariem, kuri dažādos veidos ir palīdzējuši šīs nometnes tapšanā!”

Māra:

“Nāc līdzās! nometne ir kā svaiga gaisa malka, kas veldzē dvēseli ikdienas realitātē, ikvienam, kas nonāk šeit. Viņš nokļūst citā dimensijā, kur visi esam vienādi, bez vienaldzības un augstprātības, bet uz viennozīmīgas mīlestības un atbalsta salas.

Paldies par šo!”

Kristiāna:

“Atkal ir burtiski palidojusi viena emocionāli, krāsaini un muzikāli piepildīta nedēļa.
Šī man ir jau 15. “Nāc līdzās” nometne, kurā piedalos. Tā, kā varu droši teikt, esmu viena no šīs nometnes veterānēm. :)
Jo, nometnē piedalos no tās pirmsākumiem, kad 2011. gadā tā pirmoreiz notika Abragciemā.

Šī ir tā nometne, kurā Tev pazūd laika izjūta, jo jau pašā sākumā viss aiziet kā krāsainā karuselī. Jāatzīst, ka biju paņēmusi līdzi grāmatu, kuru bija doma lasīt pauzēs starp nodarbībām un vakaros, bet katrā nometnes dienā bija kas interesants, kas izvirzījās priekšplānā, un grāmata tā arī netika ne reizi atvērta.

No lekcijām un nodarbībām man visvairāk patika interneta lekcija, kurā mēs visi varējām uzzināt daudz jaunas informācijas par to, kā sevi pasargāt digitālajā vidē un kā ir iespējams izvairīties no krāpniekiem.

Patika vokālā meistarklase pie Valdas Dzenes un Valtera. Noteikti tādu vajag turpināt rīkot, jo pilnveidot savas vokālās prasmes vienmēr ir noderīgi.

Patika zefīru darbnīca pie Ilzes Kupčas. Tā man bija jauna kulinārā pieredze, jo nekad nebiju redzējusi kā top zefīrs. Prieks bija arī pašai pamēģināt pagatavot zefīru.

No vakara izklaidēm manā atmiņā joprojām ir skaistais dziesminieces Helēnas Kozlovas koncerts, kurš bija ļoti skaists un dvēseliski piepildīts. Paldies Ievai par organizēšanu.

Prieks, ka pie mums ciemos bija Marlēna Keine kopā ar savu vīru Arvīdu. Viņu koncertu es arī spilgti atcerēšos no šī gada nometnes.

Visbeidzot gribu pateikt milzīgu paldies mūsu diriģentam Georgam par to neatlaidību, ar kādu viņš strādāja ar kori nometnē, lai reāli piecu dienu laikā iemācītu 5 dziesmas.

Kā arī, liels paldies par gardo ēdienu saimniekiem! Tas katru dienu bija ļoti garšīgs. Vienmēr domāju, kas garšīgs būs šodien.

Šai nometnei ir noteikti Jāturpinās, jo tik spilgtas emocijas un atmiņas kādas sniedz šī nometne es nekur citur neesmu ieguvusi.”

Anna – Roberta mamma:

“Paldies par vienreizējo iespēju, jauniešiem ar īpašām vajadzībām, pabūt šai brīnišķīgajā nometnē ”Nāc Līdzās!” Saulkrastos!

Visu gadu, no pagājušās nometnes, jaunieši jau runāja, kur būs dziedošā nometne, un kad tā būs?
Tā ir fantastiska nedēļa būt pašiem, tādiem kādi viņi ir.

Nesaprotamā veidā, pat pilnīgi neredzīgie jaunieši jau 8.30 ir uz rīta rosmi, tad kora iedziedāšanās, tad kora mēģinājums, atpūta pie jūras, un katru vakaru kāds ļoti labs izglītojošs pasākums.

Neviens jauniešus neskubina, un neliek iet. Visos pasākumos ierodas paši, jo ir bezgala interesanti.
Svētki, katru mīļu dienu. Visi ir vienkārši laimīgi!

Paldies, Sarma Freiberga! Paldies tiem, kuri Tevi saprot un atbalsta!

Ar pateicību un mīlestību – Roberta mamma Anna Reingolde”

*Fotogalerijas no nometnes skatiet ŠEIT un ŠEIT!

Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.