Ko apliecina bērnu ar īpašām vajadzībām skolotāju aptauja?

2025. gada maijā palūdzu Integratīvā mākslas festivāla Nāc līdzās! 44 dalībnieku skolotājiem aizpildīt aptauju ar 10 jautājumiem. Mans pirmais mērķis bija noskaidrot, ko praktizējošie skolotāji domā par amatiermākslas nodarbībām un to nozīmi bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām personību attīstībā un viņu dzīvē kopumā. Kā otrais uzdevums bija noskaidrot viņu pašvērtējumu sava darba atbalstīšanā un sabiedrības attieksmē.

Skolotāju vidējais vecums bija 51,5 gadi, protams, ka lielākā daļa bija sievietes, tikai 5 vīrieši, kas procentuāli noteikti ir līdzīgi kā citās vispārizglītojošās skolās Latvijā.

Diezgan viennozīmīgi skolotāji bija atbildējuši uz pirmo jautājumu: “Kā jūs vērtējat amatiermākslas nozīmi cilvēku ar īpašām vajadzībām personības izaugsmē?“ 79% skolotāju to vērtēja kā ļoti svarīgu un 19% uzskatīja par svarīgu. Tātad secinām, ka šādas nodarbības ir ļoti svarīgas šo cilvēku dzīvē.

Tikpat līdzīgas domas bija jautājumā par amatiermākslas ietekmi uz šo cilvēku pašapziņas celšanu. Arī šajā jautājumā 63% uzskatīja, ka tai ir ļoti liela loma, 37%, ka liela. Šīs atbildes nepārsteidz, jo zināms, ka cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) ir grūtības eksakto zinību apguvē. Toties nodarbības, kas saistītas ar emociju izpausmēm, kas parasti atklājas dažādos mākslas žanros – dziesmās, dejās, teātra spēlē u.c. viņiem patīk, ir saprotamas un tāpēc šajās nodarbēs viņi spēj labi izpausties. Bieži vien ir ļoti spilgti talanti.

Salīdzinoši pozitīvas bija atbildes uz jautājumu par iesaistīšanos nozīmīgās amatiermākslas aktivitātēs, ko organizē vietējā mērogā pilsētā, novadā. Mani pozitīvi pārsteidza, ka 67% atbildēja ar “jā”. Kaut arī 30% (kas ir gandrīz trešdaļa) atbildēja noliedzoši, tomēr izskatās, ka pēdējos gados šis process ir ievirzījies vēlamā gultnē. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka pēdējos gadus pastiprināti par iekļaujošu sabiedrību runā gan sabiedriskie, gan citi mediji. Un tādēļ vietvaras arī sāk aktivizēties šajā virzienā.

Mani ļoti interesēja skolotāju gūtā pieredze darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Daudzi no skolotājiem bija minējuši konkrētus pasākumus, kuros tie piedalījušies kopā ar bērniem. Taču mani vairāk interesēja tieši pieredze pašā radīšanas procesā. Un atļaušos citēt spilgtākās skolotāju atbildes:

“Vajadzīga daudz lielāka pacietība, atbalsts, iedrošināšana.”

“Iesaistīšanās palīdz socializēties, atrast draugus. Vecākiem palīdz redzēt, ka bērns kaut ko var.”

“Šie cilvēki jūtas vajadzīgi un pacilāti, kad ar viņiem nodarbojas.”

“Bērni ar īpašajām vajadzībām iemācās komunicēt ar citiem cilvēkiem, kļūst drošāki, parādot savas spējas gan dejojot, dziedot vai izteiksmīgi runājot.”

“Cilvēki ar īpašām vajadzībām sajūtas vajadzīgi, svarīgi. Tas ir galvenais ieguvums.”

“Viņiem ir liela interese.
Viņu spēja attīstīties ar katru reizi arvien vairāk.
Pacietība, drosme, censties atrast stiprās puses un attīstīt tās.”

“Radīt vidi, kurā bērns jūtas drošs, pieņemts un spēj izpaust sevi caur kustību.”

“Radoša pieeja palīdz veidot pozitīvu, iekļaujošu vidi, kurā katrs var atrast sev piemērotu veidu, kā izpausties.”

“Dzied, spēlē, rāda teātri ļoti labprāt, tādējādi paaugstinot savas dzīves kvalitāti un uzlabojot savu mentālo veselību. Stabils emocionālais stāvoklis nomāc agresijas izpausmju rašanos un mazina nomāktību, depresīvu stāvokli. Nedrīkst aizmirst par šo sabiedrības daļu! Viņi ir starp un ar mums!”

“Strādājot skolā, esmu novērojusi, ka radošās aktivitātes palīdz izpaust emocijas, attīstīt pašapziņu un sociālās prasmes. Manā pieredzē amatiermāksla palīdz bērniem ar īpašam vajadzībām atklāt savus talantus, sajust piederību un prieku par sasniegumiem, pat ja tie ir nelieli.”

Gan manis pašas iepriekšējie pētījumi, Fonda Nāc līdzās! amatiermākslas pulciņu dalībnieku novērošana un arī skolotāju atbildes viennozīmīgi apliecina, ka amatiermākslas aktivitātēm ir milzīga nozīme cilvēku ar īpašām vajadzībām – pašizaugsmei, pašapliecināšanās vajadzībām, socializācijai. Un socializācijai ir tikpat liela nozīme kā praksēm kādā no mākslas veidiem. Šī mērķgrupa ikdienā vēl joprojām dzīvo samērā lielā izolācijā. Labāka situācija ir skolas vecuma bērniem, jo viņiem ir iespēja satikt savus vienaudžus skolās. Bet pēc skolu pabeigšanas daudzi no šiem jauniešiem paliek kā sabiedrības autsaideri, jo darba tirgū viņiem netiek piedāvātas pietiekami piemērotas darba vietas un laiks.

Kultūras politikas atbalstu valstī skolotāji vērtē kā viduvēju – 27 no 44 skolotājiem, attiecīgi neliela daļa kā labu, bet tikpat neliela kā sliktu. Uzlabojumi notikuši pēdējos gados un, kā labo piemēru viņi min bērnu un jauniešu iesaisti skolēnu Dziesmu svētkos. Jāsaka, ka manas domas šajā jautājumā atšķiras, jo šo bērnu iesaistei ir jābūt daudz lielākai – viņiem jādod iespējas būt kopā ar citiem gan Mežaparka estrādē, gan Daugavas stadionā un citos lielajos koncertos. Pagaidām lielākā iesaiste ir īpašo bērnu koncerts Vērmaņdārzā un dalība gājienā. Lai šie bērni varētu piedalīties citos lielajos koncertos, tam, protams, ir jāveltī daudz vairāk ieguldītā darba un, galvenais, organizatoru sapratne.

Kopsavilkumā vēlos vēlreiz uzsvērt, ka amatiermākslas aktivitātes šiem cilvēkiem ir vitāli nepieciešamas, lai viņi varētu pilnvērtīgi un līdzvērtīgi citiem sevi apliecināt uz skatuves. Daudzas nodarbību laikā iegūtās iemaņas un prasmes, šie bērni un jaunieši turpina izmantot savā dzīvē. Un tas viņiem palīdz iekļauties sabiedrībā, būt kopā ar mums. Nemaz jau nerunājot, cik daudz šīs nodarbes palīdz viņu un viņu ģimenes locekļu emocionālajai labbūtībai.

Par piedalīšanos Integratīvajā mākslas festivālā “Nāc līdzās! visi skolotāji kā viens simtprocentīgi devuši tikai pozitīvas iedarbes uz dalībnieku personībām – gan par pieņemšanu, gan iespēju paust savus talantus, gan sajusties piederīgiem. Tāpēc daudzi Nāc līdzās! sauc par kustību, jo festivāls ir tikai viens no kultūras notikumiem, ko fonds veido.

Te tikai daži teikumi no daudzajiem minētajiem par festivālu:

“Paplašina redzesloku, motivē būt aktīviem, dod prieku un gandarījumu, palīdz socializēties, attīsta radošo potenciālu, veido prasmes un iemaņas izpaust sevi publikas priekšā.”

“Uzstāšanās, filmēšana sava skolā. Uzstāšanās uz lielās skatuves – neaprakstāma sajūtu gamma ar fantastiski atsaucīgiem skatītājiem.”

“Mākslinieku mirdzošas acis un Citu sajūtu uzņemšana rada Spēku, Drosmi, Laimi tālākam darbam.”

“Radošuma un sadarbības attīstīšana. Sagatavošanās procesā audzēkņi strādā komandā, mācās uzklausīt citus, sadarboties, plānot un attīstīt savu iztēli. Tas attīsta gan sociālās prasmes, gan disciplīnu un noturību pret stresu.”

“Iespēja pabūt uz lielas skatuves, gūt Latvijas mēroga skatuves pieredzi.
Piedalīšanās sniedz prieku un gandarījumu par paveikto.
Ticību sev, būt īpašam.”

“Palīdz mazināt aizspriedumus un veido atvērtāku sabiedrību. Talantu atklāšana un attīstība, lepnuma sajūta.”

“Neizsakāmu prieku un labbūtību. Emocijas kuras viņi var sniegt pārējiem cilvēkiem.”

“Tiek novērtēti, ieraudzīti, saprasti.”

“Piedalīšanās “Integratīvajā mākslas festivālā Nāc līdzās!” audzēkņiem sniedz vairāk, nekā tikai iespēju parādīt savu talantu
– tā ir pieredze, kas veido viņus kā personības, stiprina pašapziņu un paplašina viņu pasaules redzējumu.”

“Manuprāt, piedalīšanās festivālā, tā ir iespēja izpaust savu talantu plašākai auditorijai. Festivāls apvieno bērnus un jauniešus ar dažādiem dzīves stāstiem un spējām. Bērniem ir iespēja piedzīvot radošas uzstāšanās prieku, būt kopienā, kas viņus pieņem un atbalsta.”

“Iespēja būt sadzirdētam, kopības sajūta, nebaidoties no šķībiem skatieniem, sapratne, pieņemšana utt.”

“Satikt tik daudz “savējos” vien jau ir emociju bumba! Citu “varēšana“ dod spēkus un ticību savām spējām. Iespēja būt uz tik lielas skatuves ir kà neticams sapnis! Un, ja vēl tiek līdz TV! Es vienmēr esmu teikusi, ka uz festivālu aizbrauc vieni cilvēki, bet atgriežas jau citi, ar “jauniem spārniem”, kā pakāpušies jaunā varēšanas līmenī! Emocionālā “rehabilitācija” kā virzītājspēks jauniem mērķiem un sasniegumiem.”

“Pēc festivāla daudzi audzēkņi kļūst motivētāki turpināt radošo darbu, iesaistīties citās sabiedriskajās aktivitātēs vai uzdrīkstēties sapņot lielākus sapņus. Viņi ierauga savas spējas no jauna skatapunkta. Kopsavilkumā: “Nāc līdzās!” nav tikai festivāls — tā ir platforma personīgai izaugsmei, drosmei būt redzamam, un sabiedrības attieksmes maiņai. Maniem audzēkņiem tas vienmēr bijis īpašs piedzīvojums, ko viņi ilgi atceras un kas patiesi maina viņu pašsajūtu un skatījumu uz sevi.”

Lasot šīs rindas, man kā festivāla aizsācējai un veidotājai – saprotu, ka festivāls ir nepieciešams un vajadzīgs šiem bērniem un jauniešiem. Un šogad tas svinēs savu 30. dzimšanas dienu. Neesmu izlaidusi nevienu gadu bez festivāla veidošanas, pat c-19 laikā kaut kā iegrozījāmies atļautības laiku robežās, bet festivāls notika.

Uz jaunām tikšanās reizēm! Paldies, mīļie skolotāji par jūsu atbildēm!

Sarma Freiberga
Integratīvā mākslas festivāla “Nāc līdzās! veidotāja