«KĀ ES BRAUCU PARADĪZI LŪKOTIES» Fonda Nāc līdzās! dalībnieces Laimas Mūrnieces recencija par Nacionālā teātra izrādi

Šā gada 3.aprīlī, pateicoties fondam “Nāc līdzās!”, man bija iespēja apmeklēt Daugavpils teātra viesizrādi “Paradīze” Latvijas Nacionālajā teātrī.

Tā kā nedzīvoju Rīgā, ceļu uz galvaspilsētu mēroju ar vilcienu. No Rīgas centra uz Nacionālo teātri parasti braucu ar 7.tramvaju, bet tā kā “Rail Baltica” būvdarbu dēļ neesmu droša par tramvaju pieturas “Prāgas iela” atrašanās vietu, nolemju izmēģināt citu ceļu, un ar kājām pa Elizabetes ielu dodos uz trolejbusu pieturu “Elizabetes iela” iepretī Nacionālajam mākslas muzejam. Vienu pieturu līdz teātrim braucu ar 5.trolejbusu, jo attiecīgajā K. Valdemāra ielas posmā esmu maz staigājusi, un nezinu, cik tur drošas, saprotamas gājēju pārejas, vai pa ceļam nav kādi remontdarbi utt. Teātri atrodu veiksmīgi.

Mani līdznācēji vēl nav ieradušies, un esmu jau diezgan nosalusi, tādēļ dodos iekšā. Apmeklētājus sagaida darbiniece, kas pārbauda biļetes. Izstāstu viņai, ka man ir redzes traucējumi, un lūdzu palīdzību atrast garderobi, zāli un savu sēdvietu. Man palīdz vairāki darbinieki, viņi ir ļoti atsaucīgi un laipni. Liels paldies Nacionālajam teātrim par to! :) Es tieku pavadīta līdz pat savai sēdvietai. Tomēr jutos mazliet neērti – ja laicīgi zinātu par to, ka uz izrādi došos viena, noteikti iepriekš sazinātos ar teātri.

Nacionālā teātra ēka ir skaista un grezna, tajā ir patīkama un svinīga atmosfēra, ko es ļoti novērtēju, tomēr orientēties iekštelpās nav vienkārši – tās ir diezgan krēslainas. Sēdvietu numuri ir ļoti sīki un nepamanāmi.

Izrādi vēroju no otrās rindas. Tas ir salīdzinoši tuvu, tomēr man ir grūti novērtēt scenogrāfiju, saskatīt aktieru žestus, kustības un sejas izteiksmes un izlasīt titrus virs skatuves. Izrāde ir gan krievu, gan latviešu valodā, un krieviski runātais tiek titrēts latviski. Tā kā krievu valodu pārvaldu visai viduvēji, lielāko daļu sacītā nesaprotu. Būtu patīkami, ja titrus varētu lasīt viedierīcē vai klausīties austiņās – otrais variants būtu labāks, jo gaisma no telefona netraucētu citiem apmeklētājiem, un titrus ne vienmēr paspēju izlasīt, ja tiek runāts ātri, bet pieļauju, ka tas prasa vairāk resursu un finanšu. Vēl mani mulsina tas, ka netiek titrēti dziesmu vārdi.

Izrādi veido fragmenti un atsauces no diviem iepriekšējiem mūzikliem, kas tapuši Liepājas un Daugavpils teātrī pēc Emīla Zolā romāna “Dāmu paradīze” motīviem, aktieru pārdomas par modes pasauli un patērētāju kultūru, Raimonda Paula mūzika (pats Maestro pie klavierēm) un Irīnas Bogerukas horeogrāfija (kad dejotāji atradās tuvāk skatuves malai, varēju labāk saskatīt viņu kustības, kas šķita ļoti precīzas un saskaņotas). Gan Raimonda Paula mūzika, gan Ilonas Bageles un Kristīnes Zaharovas izjustā dziedāšana ļoti veiksmīgi uzbūra 19.gadsimta beigu Parīzes atmosfēru. Tomēr brīžiem iedomājos, ka vajadzēja iepriekš izlasīt “Dāmu paradīzi”, lai būtu vieglāk sekot līdzi, izprast notiekošo un atšķirt varoņus. Attiecīgo romānu izlasīšana man ļoti palīdzēja, skatoties izrādes “Kalendārs mani sauc” (Valmieras Drāmas teātris, veidota pēc Andra Kalnozola romāna ar identisku nosaukumu motīviem) un “Kliedzēji” (Daugavpils teātris, veidota pēc Jāņa Klīdzēja romāna “Sniegi” motīviem).

Kad izrāde beidzās, pēdējais vilciens mājup ir nokavēts, bet pēdējais autobuss jāgaida ilgi. Tieku pavadīta līdz netālajai trolejbusu pieturai un ar 12.trolejbusu aizbraucu līdz Alfai, kur mani sagaida mamma, un mēs braucam mājup ar auto. Nereti, zinot, ka pasākums beigsies vēlu, sarunāju sev naktsmājas Rīgā.

Vēl turpinu prātot par izrāžu pieejamību cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Man patīk Latvijas televīzijas veidotais “Teātris zip.”, jo varu skatīties izrādi sev ērtā attālumā televizorā vai datorā, un apstādināt vai patīt atpakaļ video, ja neesmu kaut ko uztvērusi. Bieži klausos arī Radioteātri. Baudot teātri mājās, nav jāsatraucas par transportu, nokļūšanu turp un mājupceļu, tomēr dažkārt pietrūkst klātbūtnes sajūtu, enerģijas apmaiņas un teātra smaržu. Labi klātienes piemēri ir “Grāmata Zīme” (Ģertrūdes ielas teātris) un “Labra nams” (apvienība IevaKrish) – izrādes, kas veidotas tā, lai tās būtu uztveramas ar pārējām maņām, izņemot redzi. Vēl būtu ļoti noderīgi, ja arī Latvijas teātros tiktu nodrošināts austiņās klausāms audio apraksts (audio description), kas paskaidro uz skatuves notiekošo u.c. vizuālās detaļas.

Pēdējā laikā esmu manījusi lielāku kultūras iestāžu interesi un vēlmi uzlabot vides un satura pieejamību. Tomēr bieži vien trūkst finansējuma un/vai zināšanu, kā to paveikt. Uzskatu, ka arī mums, cilvēkiem ar dažādām īpašām vajadzībām, vairāk par to jārunā, jāskaidro, kas ir nepieciešams, lai kultūras baudījuma pieredze būtu pozitīva. Lai kultūra nevis šķir, bet vieno, iedvesmo un dara mūs labākus.

/Laima Helēna Mūrniece/