Fonda vadītājas Sarmas Freibergas pārdomas par #paliecmājās situāciju

Ir skaisti nosvinēta 30.gadadiena kopš neatkarības atjaunošanas. Varam priecāties par savu valsti, par šajos gados sasniegto, kas noteikti nav maz. Taču ir lietas, kas nekādi negrib kustēt no vietas un stiepjas un stiepjas gluži kā košļājamā gumija. Tās ir lietas, kas skar vairākas ministrijas un bieži attiecas uz t.s. ķēdes vājākajiem posmiem – veciem cilvēkiem, cilvēkiem ar invaliditāti, bērniem, kuru ģimenes krīzes laikā cieš visvairāk. Šobrīd valstī tiek skatīti  pabalsti dažādām iedzīvotāju grupām dažādos griezumos – reizēm tie pat dubultojas, tad atkal jāpieņem jauni lēmumi, lai tā nebūtu…  

Ārkārtējā stāvokļa rezultātā notiek sociālās situācijas pasliktināšanās, jo sevišķi ģimenēs ar bērniem, un vēl jo vairāk tajās, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām. To varu apgalvot, jo tieši bērni ir mūsu fonda mērķauditorija. Esmu runājusi ar vairāku speciālo internātskolu direktoriem, kuri tiek galā, kā nu kurā pašvaldībā, bet grūtāk ir ārpus Rīgas, jo bērni dzīvo ļoti izklaidus, daudzi no citām pašvaldībām. Skolas labprāt būtu veidojušas grupas pēc bērnu dārza parauga, bet diemžēl nesaņēma tam atļauju.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā notika diskusija, kuriem no bērniem varētu dod kādu atbalstu – vai tiem, kam ir invaliditāte, vai tiem, kuriem ir invaliditāte un kopšanas pabalsts vai vēl kā citādi dalīt. Īpaši aktuāla situācija šodien ir speciālo internātskolu bērniem, kuriem jādzīvo mājas režīmā, kas ne vienmēr ir piemērots bērna vajadzībām. Bet izrādās, ka mums visu šo  bērnu uzskaitē joprojām nav vienotas sistēmas. Latvijā, pie tik labi attīstītām informāciju tehnoloģijām, joprojām nav vienotas bāzes, kurā būtu skaidri redzams, cik valstī kopā ir bērni ar īpašām vajadzībām jeb funkcionāliem traucējumiem. Viena uzskaite ir Labklājības ministrijā (cilvēki ar invaliditāti), otra Izglītības un zinātnes ministrijai (bērni ar speciālajām vajadzībām), trešā veselības ministrijai (ar invaliditāti un citām saslimšanām). Kāpēc mūsu nelielajā valstī joprojām nav izveidota vienota sistēma, kurā “ieklikšķinot” attiecīgu pazīmi, varam atlasīt vajadzīgo mērķgrupu – vai tie būtu bērni pirmsskolas vecumā, skolas, vai pēc 18 gadiem, bet vēl skolā esoši? Vai tie būtu bērni ar vai bez invaliditātes utml. Kāpēc nevaram apvienot resursus, lai varētu ātrāk reaģēt uz dažādajām specifiskajām vajadzībām? Tas ļautu arī pārredzēt, kādu atbalstu no kuras sistēmas attiecīgais bērns saņem, koordinēt atbalstošās aktivitātes, pabalstus, veselības aprūpes un rehabilitācijas lietas. Vai tiešām tas ir tik kosmiski sarežģīti, vai vienkārši pietrūkst gribas? Par to jau runājām 2012.gadā, kad kā ministra Roberta Ķīļa padomniece vadīju iekļaujošās izglītības darba grupu pie IZM.  Ir būtiski aktuāli zināt, kādi bērni, ar kādām vajadzībām iet mūsu skolās un pirmsskolas iestādēs. Tas ir būtiski arī agrīnajai diagnosticēšanai un pēctecīgām darbībām attiecīgā cilvēkbērna attīstības veicināšanā. Pie tam šādā sistēmā ir iespējama dažāda pieejamība, ja runājam par datu aizsardzību. Katram lietotājam savs pieejamības līmenis. Pie tam nav taču jāizgudro “jauns velosipēds”, šādas sistēmas jau sen lieto banku sektors un droši vien vēl daudzi citi privātie biznesi.

Otrs tikpat neatrisināts jautājums ir par bērniem ar invaliditāti un par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem (GAT).

Arī šis jautājums aktualizējās saistībā ar pabalstiem krīzes situācijā. Jo īpaši uzmanību vēršot uz speciālajām internātskolām, jo to audzēkņi diendienā uzturas skolās, nevis mājās. Viņi ir no dažādām sociālajām vidēm – daudzi diemžēl no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, citus audzina vecmāmiņas, daudz ir vientuļo māšu. Ne visi vecāki saņem dīkstāves pabalstus un var atļauties neiet uz darbu, lai to nezaudētu. Bet jautājumā par pabalstu šiem bērniem, sākās diskusija – kam dot pabalstu? Vai bērniem ar smagu invaliditāti un kopšanas pabalstus saņemošajiem, vai bērniem ar invaliditāti? Un “ārpus borta” diskusijā palika bērni ar GAT, kuri speciālajās skolās ir lielākā daļa, bet kuriem, ja nav citu fizioloģisku traucējumu kā vien prāta nespēja, invaliditātes nav. Vai tiešām kāds spēj iedomāties, ka bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem var atstāt mājās vienus bez pieskatīšanās?

Manuprāt, pret visiem bērniem, kas mācās speciālajās internātskolās jābūt vienādai attieksmei. Jau pazīme, ka bērns mācās šāda tipa skolā, ir norāde, ka viņam ir novirzes no attīstības normas, vienalga vai tas būtu fiziskā ziņā, vai garīgā.  Diemžēl diskusija beidzās nesekmīgi un bērni ar īpašām vajadzībām nedabūja nekādu valsts atbalstu, lai vecākiem tiktu atvieglota situācija šajā īpaši smagajā laikā.

Vai beidzot nebūtu laiks piešķirt invaliditāti arī bērniem ar GAT – tiem, kas skolās mācās pēc 58. (garīgās attīstības traucējumi)  un 59. (ar vairākiem attīstības traucējumiem, t.sk. garīgās) kodiem?  Neredzu iemeslu, kādēļ to nedarīt. Tas noteikti atvieglotu viņu dzīves tagadnē un vēlāk arī attiecībās ar darba devējiem, ja tādas veidotos. Kādēļ mēs varam dot invaliditāti tiem, kam ir kustību, redzes, dzirdes traucējumi, bet ne tiem, kam ir traucējumi smadzenēs?

Lieku vislielākās cerības, ka beidzot sakārtosim gan uzskaites datu bāzes, gan ieviesīsim taisnīgu sistēmu invaliditātes piešķiršanā. Bet tas ir iespējams tikai 3 ministriju – Labklājības, Veselības un Izglītības un zinātnes ministrijas sadarbībā. Kaut kad taču tai gumijai ir jātrūkst…

Sarma Freiberga

Fonda Nāc līdzās! valdes priekšsēdētāja

Pandēmijas krīzes laikā – 2020.gada 7.maijā

____________________________________________________________

Pandēmijas laika daiļrade:

Laura Steimāre /Baldone/, 39 gadi
#īsumā #izdzīvotāji #uzvarusvin #arvienotību

ielās lej asins asfaltu es asiņoju līdz neejot
un pūš baciļu vējš
no upuru kalniem lien viens izdzīvojušais gēns
es tepat blakus un tu arī
man nav vienalga cik tālu tu iesi savā muļķībā
bet fakts-tu neieklausies tāpat kā skolas solā
tu varbūt nemaz nezini cik daudzi šobrīd elpo
tu nezini vai drīkst tā ,jo tevi neinteresē rubrikas
jo tavā prātā meitenes varbūt
kaut tevi nepļauj izskapts nāves tēlā
bet padomā par tiem,kas tevi nesāja uz rokām!
padomā pirms vēlies pāris stundas grammu alkohola
tava jautrība ir tikai dejošana starp līķiem
degošs asiņo morgs tālumā
ir atkal upuri vienaldzībai starp mums
tie tev tikai cipari
tie tev tikai tālu uz Rīgas pusi
bet Igors atbrauca pie jums un pirka maizi
un pasniedza roku,
bet sastapa iepriekš citos rautos pusi Rīgas
kur tagad pļauj slimība
kāds nobučoja omi
ar muti skarot simtus ,kuri sastaps to
ejam divatā
un neejam daudz
bet tu manu ceļu nestaigā vairs…
es raudu.

Lote Paleja “Ārkārtas situācija”

Laimas Mūrnieces video dzeja – ŠEIT!