Domrakstu konkursa BŪT LĪDZĀS labāko autoru darbi
Domrakstu konkursa BŪT LĪDZĀS labāko autoru darbi:
PIRMĀ VIETA:
Glorija Peceviča
Daugavpils 10.vidusskola
Cilvēks par sevi nav nekas, – viņš aug tikai attieksmē pret līdzcilvēku.
Neviens nav Es. Katrs ir Mēs. Tu un Es. Raidītājs un uztvērējs.
/A. Moruā/
Manā ģimenē jēdziens „bērni ar īpašām vajadzībām” pazīstams jau sen (2003.gadā), kad mamma sāka mācīties par mūzikas terapeiti. Tad es vēl maz ko saprotu no tā. Prakses laikā māte ņēma mani līdzi uz mūzikas terapijas nodarbībām bērniem ar cerebrālo parēzi. No sākuma man bija bailes, jo viņš nevarēja kontrolēt savas kustības, bet pamazām es pieradu. Mēs muzicējām kopā, spēlējām dažādus mūzikas instrumentus, un mamma teica, ka tas ir muzikālais dialogs, muzikāla saspēle, improvizācija. Mēs varējām saprast viens otru bez vārdiem, un mani viņu spastika vairs netraucēja , kā arī tas, ka viņš nerunā. Tas bija lieliski! Laikam tad es sāku saprast, ka mēs esam vienādi un varam atrast kopējo valodu. No tā brīža manā vārdu krājumā pazuda apvainojošais vārds „invalīds”, jo man kļuva skaidrs, kas tas ir „cilvēks ar īpašām vajadzībām”.
Pagājušajā gadā man bija izdevība būt skatītāju pulkā „Nāc līdzās!” Ziemassvētku koncertā DNKC „Vārpā”. Un atkal mani pārsteidza bērni ar īpašām vajadzībām. Daži bija ratiņkrēslos, daži vispār neredzēja, dažiem vēl ir citi traucējumi, bet viņus vienoja pats galvenais – pozitīva attieksme pret dzīvi. Neskatoties ne uz ko, viņi nāca uz skatuves smaidoši, dzīvespriecīgi un sniedza mums visiem satriecošus priekšnesumus. Tas tiešām bija Ziemassvētku pārsteigums. Kopā ar viņiem uzstājas Latvijas lielie mākslinieki. Bija redzams, ka starp koncerta dalībniekiem izveidojās sirsnīgas, mīlestības pilnas attiecības. Kā viņi sadziedājās! N. Puzikovs dziedāja duetā ar Diānu, Ilona Bagele ar Iļju… Pēc koncerta Ilona teica, ka grūti pateikt, kurš ieguva vairāk – bērns vai viņa, tie pārdzīvojumi un piedzīvojumi katram ir zelta vērts.
Šķita interesanti uzzināt, kā notiek atlase tādam lielam pasākumam. Viss notiek, kā parasti – speciālajās skolās, bērnu patversmēs, pēc tam novados, fināls Rīgā un kulminācijā- lielais koncerts.
Šogad martā, kārtējo reizi Daugavpilī notika Latgales novada konkursa „Nāc līdzās!” skate. Mēs kopā ar latviešu valodas skolotāju apmeklējām šo konkursu, un neviens no mums to nenožēloja. Uz skatuves es redzēju jau pazīstamus laureātus un arī jaunus konkursantus. Sevišķi mani aizrāva zēns ratiņkrēslā no Kalkūnes bērnu nama. Viņš kopā ar savu skolotāju dziedāja dziesmu par eņģeli. Dziesmas nobeigumā skolotāja atdeva bērnam savus spārnus. Tas bija tik aizkustinoši un emocionāli, tik dziļi pārdomāti, mums visiem acīs parādījās asaras. Un es saprotu, kas man visvairāk patika – neviens no bērniem nekautrējās, nejutās aizvainots. Un tad mums, it kā veseliem, arī nebija neērti par to. Beidzot mums visiem ir pareiza nostāja šajā situācijā – mēs esam kopā, mums interesanti būt kopā, būt līdzās!
Tu nebūsi ne lieks, ne mazvērtīgs, ne sīks,
Ja esi kādam vajadzīgs. /Z.Mauriņa/
______________________________________________________________
OTRĀ VIETA:
Kristers Nolle, 15 gadi
Kuldīgas Centra vidusskola
Būt līdzās!
Mēs pasaulē cilvēki esam ļoti dažādi. Citi īsi, citi gari. Citi tievi, citi dūšīgi. Citi veseli, citi ar problēmām, bet tomēr mēs visi esam cilvēki.
Cilvēkiem, kuri ir fiziski veseli, ir ļoti paveicies. Tie var darīt neiedomājami daudz lietu – skriet, lekt, rāpot, dejot, dziedāt, staigāt, braukt ar riteni un vēl ļoti daudz, daudz lietu. Neviens ikdienā par to neaizdomājas, bet tā tiešām ir ļoti liela vērtība. Bieži sanāk tā, ka mēs vairāk pamanām citu trūkumus ne savus. Mēs smejamies un darām pāri cilvēkiem, kuriem nav šī fiziskā vai garīgā veselība, bet neredzam to, ka mēs esam slikti, ļauni un nepatīkami cilvēki. Mēs nepadomājam par to, ka šie cilvēki nav vainīgi, ka viņiem ir šie trūkumi, nepadomājam, ka mēs visi esam cilvēki ,un viņiem arī sāp. Visi no viņiem gribētu staigāt kā mēs vai skolā saprast vielu tāpat kā mēs. Šie visi bērni ir ar ļoti plašu sirdi un ļoti labestīgi, tikai mēs visi citi to neredzam, un, būdami necilvēcīgi, mēs viņus sāpinām.
Es vēlētos kaut visi cilvēki uz pasaules nodzīvotu vienu dienu kā aklie vai ratiņkrēslā. Varbūt tad mēs visi beidzot saprastu, cik patiesībā tas ir grūti. Šie cilvēki atšķiras, bet tieši tas ir tas iemesls, kāpēc mums viņi ir jāatbalsta.
Tādēļ Latvijā un pasaulē tiek rīkoti daudz pasākumu bērniem ar īpašām vajadzībām. Šajos pasākumos parasti katrs šis bērns vai jaunietis sagatavo savu priekšnesumu un uzstājas, kā arī pasākumā piedalās citi mākslinieki ar saviem uzvedumiem. Tā kā esmu šādā pasākumā piedalījies kā mākslinieks no malas, es ļoti labi zinu, kādas uz skatuves ir šo bērnu emocijas. Tās ir fantastiskas, to ar vārdiem nevar aprakstīt. Šie pasākumi ir ļoti vajadzīgi, jo bērni ar šīm īpašām vajadzībām satiekas vienviet un kopā jauki pavada laiku, iepazīst jaunus draugus un ir iespēja paskatīties, ko māk citi.
Ne visas, bet šīs slimības ir arī ārstējamas. Ir speciālas zāles, terapijas, operācijas un vēl dažādi veidi, lai izveseļotos. Protams, ka vairākums šo izveseļošanās veidu ir ļoti dārgi un šo bērni vecāki to nespēj atļauties, bet atšķirībā no citiem, šie cilvēki ir daudz mērķtiecīgāki un neatlaidīgāki. Lai šo problēmu atrisinātu, cilvēki ir izdomājuši veidu, kā visiem kopēji savākt naudiņu šiem bērniem ar īpašām vajadzībām. Tā ir labdarība. Tiek rīkoti šovi, koncerti un vienkārši pasākumi, kuru ienākumi tiek nodoti šo bērnu ģimenēm, lai nodrošinātu atveseļošanās procesu.
Es visus tiešām gribētu aicināt padomāt par šo, varbūt, ka mēs varam labāk šiem cilvēkiem palīdzēt, nevis apcelt. Kaut vienu reizi padomāt par to, ka mēs visi esam uz šīs pasaules vienādi, un mums visiem ir vienādas tiesības. Viss, ko tu kādam darīsi, nāks atpakaļ – tā ir tava izvēle- labs vai ļauns. Šie cilvēki ir jārespektē un jāatbalsta. Viņi ir jāatbalsta ne tikai speciālos pasākumos, bet arī ikdienā, jo šo cilvēku ikdiena ir daudz, daudz grūtāka kā mūsu. Būsim viens par visiem un visi par vienu!
______________________________________________________________
TREŠĀ VIETA:
Ņikita Aleksejevs
Daugavpils Saskaņas pamatskola
Es iztēlojos pasauli kā lielu kristāla māju,
Kur katrs kvants ir harmonijā ar citu.
(Vladimirs Avinskis)
Dzīve rada brīnumu – cilvēku. Dzīvot viņam ir grūti, ļoti grūti, tādēļ visi, kas var, nāk viņam palīgā.
Piedzimstot cilvēks sāk saņemt citu cilvēku enerģiju. Tā ir viņa atbalsts. Saule sūta savu enerģiju zemei, zeme – ziediem, ziedi – cilvēkam, cilvēks – citam cilvēkam. Cilvēki pasaulē ir cieši saistīti. Viņi ir tuvi un tāli, taču viņi satiekas, pārvarot attālumu. Katram blakus ir vajadzīgs drauga plecs, tuva cilvēka atbalsts.
Kurš spers pirmo soli? To spēj tikai atsaucīgs un cēlsirdīgs cilvēks. Tādu ir daudz tikai jāprot viņus atrast. Es zinu, ka mana māmiņa katru dienu sper miljoniem soļu pretī tiem, kam vajadzīga palīdzība. Jau vairāk nekā 20 gadu viņa strādā par medmāsu slimnīcā. Cik daudziem cilvēkiem viņa ir palīdzējusi! Es arī jūtu manas māmiņas enerģiju un dalos ar to, palīdzot citiem, tā kļūstu stiprs. Ko es spēju?
Nesen es biju koncertā, kuru sniedza bērni ar veselības problēmām. Iespaids bija milzīgs. Es redzēju nevis mazos aktierus, bet daudz spožu zvaigznīšu. Tās mirdzēja, kaut arī rokās bija gaisa baloni. Skatuve atgādināja spilgtas, krāsainas debesis. Baltie baloni mirdzēja brīnumainajās debesu krāsās, bet zvaigznes kļuva vēl lielākas, Zālē sev blakus pamanīju meiteni ratiņkrēslā. Viņas acis staroja, un tās iekvēloja tie, kas bija uz skatuves. Mana kaimiņiene smaidīja, viņu pārpildīja laimes sajūta. Arī viņa pārvērtās par zvaigzni. Pamazām viņas enerģija strāvoja arī manī, noraidot manu uztraukumu un bažas par to, ka es nevaru viņai palīdzēt. Es sapratu, ka būt blakus ir liela laime. Diemžēl daudzi jūtas vientuļi, tāpēc ka nevar patstāvīgi pārvietoties un darīt to, ko vēlas, jo atrodas invalīdu krēslos. Mēs varam viņiem palīdzēt, sniedzot palīdzīgu roku.
Es lepojos un esmu sajūsmā par tiem, kas nepadodas. Manuprāt, viņu garu stiprina ticība, cerība un mīlestība. Ticība ir tas pamats, kas ļauj izturēt visas vētras. Ticībai ir vajadzīga nevis loģika, bet uzticēšanās. Ticība sev un savam iekšējam spēkam. Ticība ir brīnums, kas ļauj izdarīt neiespējamo. Cerība ir dvēseles stāvoklis, kurš neļauj padoties. Mīlestība ir enerģija, kas spēj vājo padarīt par stipro, lai sasniegtu mērķi.
Diemžēl pasauli ir grūti mainīt. Dzīve uz zemes pastāvēs vienmēr. Cilvēkiem jāiemācās dzīvot harmonijā ar sevi un citiem – būt iecietīgiem, atsaucīgiem, iejūtīgiem un dāsniem. Tikai tā mēs varēsim dzīvot viens otram blakus mierīgi un laimīgi.
Es cenšos būt blakus. Domāju, ka man tas izdodas.
Kādreiz man gribētos pastāstīt maniem draugiem par amerikāņu muzikantu Reju Čarlzu. Viņš septiņpadsmit gadu vecumā zaudēja redzi, taču nekrita izmisumā, atklāja sevī talantu un atstāja cilvēku dzīvē savas daiļrades pēdas. Viņš ir vairāk nekā 70 mūzikas albumu autors, viens no slavenākajiem pasaules mūziķiem. Rejs pārvarēja savu slimību. Koncerta laikā es iedomājos, ka arī šie mazie dalībnieki nākotnē var kļūt slaveni, ja mēs viņiem palīdzēsim.
Kad no debesīm krīt zvaigzne, cilvēks iedomājas vēlēšanos. Es redzēju zvaigznes, kuras jau ir piezemējušās uz skatuves. Es ļoti gribētu, lai bērni izveseļotos un mirdzētu. To var paveikt dzīvības enerģija.
______________________________________________________________
Madara Kāle, 17 gadi
Kuldīgas Centra vidusskola
Būt līdzās tiem, kam tas vajadzīgs!
Cilvēki ir dažādi, tāpat arī sabiedrība un tajā valdošie uzskati. Ir jaunieši, kuriem viegli padodas komunicēt un iepazīties ar vienaudžiem, bet ir arī tādi, kuriem tas sagādā problēmas. Viens no šādiem piemēriem mūsdienu sabiedrībā ir bērni ar īpašām vajadzībām.
Manuprāt, tas ir nepareizi, ka bērni ar īpašām vajadzībām ir nošķirti no sabiedrības, daļēji tāpēc, ka viņiem ir nepieciešama savādāka mācību vide, bet arī tāpēc, ka sabiedrībai tā ir ērtāk. Tas jauniešiem ir radījis viedokli, ka bērni ar īpašām vajadzībām ir kaut kas nepareizs un nevēlams, ka viņi ir slimi bērni un viņu vieta ir slimnīcās vai speciālās iestādēs. Šādu attieksmi es pati esmu dzirdējusi no saviem vienaudžiem. Bet kurš gan ir noteicis cilvēku standartus, kurš ir normāls un kurš ne?
Visiem bērniem un jauniešiem ir vienādas tiesības, neskatoties uz to, kāda ir to garīgā un fiziskā attīstība. Visiem ir tiesības būt pieņemtiem un saprastiem. Bieži vien to ir viegli aizmirst, domājot tikai par paša vēlmēm un vajadzībām. Man ir grūti pat iztēloties, kā jūtas tie, kuri ir sabiedrības atraidīti, jo īpaši jaunieši. Tā vietā lai būtu līdzās saviem vienaudžiem ar īpašām vajadzībām, mēs izvēlamies iet vieglāko ceļu un izvairāmies no iespējām nonākt kontaktā ar tiem.
Protams, ir arī cilvēki, kuri cenšas palīdzēt bērniem ar īpašām vajadzībām, bet vai tas nav žēluma dēļ, jo, manuprāt, šādiem bērniem galvenais ir justies kā pārējām, kā parastiem bērniem. Īpaša attieksme un izturēšanās vēl vairāk norāda bērniem viņu atšķirīgumu. Pret vienaudžiem ar īpašām vajadzībām vajadzētu izturēties tāpat, kā pret saviem skolasbiedriem vai draugiem.
Sabiedrībai vajadzētu veicināt bērnu ar īpašām vajadzībām iekļaušanos sabiedriskajā vidē. Līdzīgi kā festivālā Nāc līdzās! jauniešiem vajag dot iespēju nonākt vienā vidē ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, un, manuprāt, šādus festivālus un konkursus vajadzētu rīkot biežāk. Organizējot kopīgas nodarbes dažādiem bērniem, varētu veicināt to iekļaušanos sabiedrībā un jaunu draugu iegūšanu. Kopīgas intereses un nodarbes, brīvā laika pavadīšana, komunikācija – vienkāršas lietas, bet cik lielu ieguldījumu tās spēj dot bērnu attīstībai.
Šī problēma, ko ir izraisījusi sabiedrība, visiem kopā ir arī jārisina. Cilvēkiem ir jābūt vienotiem, mums ir jābūt līdzās tiem, kam tas ir visvairāk nepieciešams, un tie ir bērni ar īpašām vajadzībām. Mums ir jāveicina ne tikai šo bērnu, bet arī visas sabiedrības attīstība, un, lai to panāktu, mums ir jāsāk katram ar sevi!
______________________________________________________________
Renāte Putniņa, 17 gadi
Kuldīgas Centra vidusskolas
Būt līdzās!
Mēs visi ierodamies šajā pasaulē ar noteiktu mērķi, jo nekas jau nenotiek bez iemesla. Katram ir paradzēts savs liktenis, dzīves ceļš un darbi, kuri jāpaveic. Kādam šis liktenis var būt vieglāks, bet kādam sarežģītāks. Es domāju, ka katram dzīve uzliek tikai tādus pārbaudījumus, kurus mēs varam pārvarēt, – jo spēcīgāka personība, jo nopietnāki šķēršļi var būt viņa dzīvē. Tas nozīmē tikai vienu – ka pat tad, kad liekas, ka dzīve ir sarežģīta un nepanesami smaga, ir jāatrod veids, kā to padarīt gaišāku un kā tikt galā ar šiem dzīves pārbaudījumiem.
Cilvēkiem vajadzētu būt līdzcietīgiem un palīdzēt citiem – tiem, kuriem ir grūtāk. Dažreiz pat nav nepieciešama palīdzība un žēlošana, mums vienkārši jācenšas saprast citus, ieklausīties viņos un sniegt atbalstu, kad tas ir nepieciešams. Sevišķi par to vajadzētu domāt mūsdienu jauniešiem, jo nereti tieši viņi mēdz būt neiecietīgi pret saviem vienaudžiem, it īpaši tad, ja viņi ir citādāki, ar īpašām vajadzībām. Mums vajadzētu veicināt dažādu cilvēku iekļaušanos sabiedrībā un mācīties pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir.
Līdzcietība ir spēja iedziļināties cita cilvēka sāpēs un ciešanās. Kamēr mēs to nepratīsim, nespēsim sajust to, ko jūt otrs. Līdzjūtība tuvina mūs citiem un rada vienotības sajūtu ar otru cilvēku. Kā teicis Šri Činmojs: ,,Patiesa līdzcietība rodas vienotībā, nevis pārākuma izjūtā. Tur, kur ir vienotības izjūta, noteikti būs arī viss dievišķais, iedvesmojošais, apgaismojošais un piepildošais. Patiesā līdzcietībā ir mūsu labās īpašības: labā griba, pašatdeve, gatavība un vēlēšanās kalpot cilvēcei. Dalīties šajās īpašībās spēsim, ja piemitīs vienotības izjūta.” Tas nozīmē, ka sapratni un līdzcietību pret saviem vienaudžiem ar īpašām vajadzībām mēs varam izjust tad, ja jūtamies vienoti.
Pret svešu cilvēku nav iespējams just vienotību un sapratni, mēs taču neizjūtam siltumu pret katru garāmgājēju, neiedziļināmies viņa problēmās un dzīvē. Tas nozīmē, ka vienotības sajūtu jauniešu starpā vajadzētu veicināt, rīkojot kopīgus pasākumus, koncertus, sanāksmes, nometnes un konkursus. Pavadot laiku kopā, jaunieši varētu iepazīt savus vienaudžus, tas veicinātu viņu komunikāciju un saskarsmi. Tādējādi varētu izveidoties draudzība starp jauniešiem, un, iespējams, sabiedrībai rastos cits priekšstats un skatījums par bērniem, kuri nav gluži tādi kā mūsdienu vidusmēra jaunieši. Domāju, ka būtu interesanti piedalīties kopīgās vasaras nometnēs, dziedot latviešu populārākās dziesmas, veidojot kopīgus priekšnesumus un uzvedumus. Skolēni varētu uzņemties atbildību par citiem saviem vienaudžiem, palīdzēt tikt galā ar dažādiem uzdevumiem un sadraudzēties.
Kopīga piedalīšanās dažādos pasākumos ļautu atklāt arī bērnu talantus. Ja bērnam ir problēmas ar kustībām, tas nenozīmē, ka viņš neprot skaisti dziedāt vai skaitīt dzeju. Sabiedrībai vajadzētu redzēt, kā bērni ar īpašām vajadzībām prot dziedāt, dejot, zīmēt, veidot dažādus rokdarbus, lasīt dzeju, varbūt pat to sacerēt. Šāda uzstāšanās publikas priekšā varētu mainīt jauniešu un sabiedrības domas, veicināt komunikāciju un savstarpējo sapratni. Jaunieši varētu atrast kopīgas intereses un aizraušanās. Kopīgas intereses veicina draudzības veidošanos un vienotības izjūtu.
Būt līdzās nozīmē sajust vienotību. Dažreiz šādai vienotības izjūtai ir nepieciešami kopīgi piedzīvojumi un kopīgi pavadīts laiks. Bet ne vienmēr tam ir nepieciešami vārdi vai kāda rīcība, dažreiz pietiek tikai ar to, ka mēs atrodamies blakus kādam, kuram tas ir nepieciešams, un viņš jūt, ka tu saproti viņu tikai ar skatienu, vēlies pabūt kopā, dāvinot savu laiku un sabiedrību, pretī neko neprasot. Tā, manuprāt, ir īpašība, kuru dzīves laikā cilvēkam vajadzētu censties iemantot, – prasmi saprasties, palīdzēt un atbalstīt otru bez vārdiem, vienkārši esot līdzās.
______________________________________________________________
Sandra Laizāne, 15 gadi
V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzija
Būt līdzās!
Mūsdienās modernais dzīves ritms mūs ir pieradinājis pie trauksmainas un steidzīgas ikdienas. It īpaši tas ir redzams pusaudžu un jauniešu vidū. Mājas darbi, ārpusskolas sporta nodarbības, mākslas un mūzikas skolas – tās ir tikai dažas lietas ar ko nodarbojamies kad neesam skolās. Bieži pat nepamanām daudz ko no tā, kas notiek mums apkārt. Mums pašiem mūsu ikdiena liekas pavisam parasta, bet mūsu vidū ir arī nedaudz savādāki pusaudži un jaunieši. Tie mūsu vienaudži ar īpašām vajadzībām. Reizēm redzam viņus savādākus ārēji, bet reizēm nē. Tikai reizēm mēs aizdomājamies kā paiet viņu ikdiena. Tikai reizēm mēs saprotam, ka tieši šie mūsu vienaudži ir ļoti talantīgi un radoši. Un bieži vien nedomājam par sabiedrības lomu šajā ziņā.
Vai jūs tieši tagad spētu iedomāties, ka nespējat redzēt saulrietu? Vai arī to, ka jūs nevarat dzirdēt putnu čivināšanu? Vai arī, ka nevarat pārvietoties ar velosipēdu? Nevarat iedomāties? Noteikti nespējat, jo tās ir tik ikdienišķas un pierastas darbības, ka tās mums neliekas īpašas. Diemžēl, ne visiem tās ir parastas darbības, jo ir mūsu vidū vienaudži, kam šīs darbības ir liegtas. Manuprāt, mēs īsti nenovērtējam to, kas mums ir-mūsu iespējas. Šie jaunieši ar īpašām vajadzībām apmeklē speciālas skolas un atraduši sev hobijus. Dziedāšana un dziesmu komponēšana, mūzikas instrumentu spēlēšana, dejošana- ir dažas viņu aizraušanās, jo viņiem ir lieliska ritma izjūta. Par to pārliecinājos pasākumā „Nāc līdzās”, kurā bērni, pusaudži un jaunieši parādīja savus talantus. Daļa no šiem jauniešiem nodarbojas arī ar rokdarbiem- ada, izšuj, zīmē u.t.t. Tas viņiem padodas, to es secināju, jo pirms šī pasākuma apskatīju nelielu izstādi. Šādus pasākumus noteikti jāturpina rīkot, tāpēc ka ir jādod iespēja vēl vairāk radoši izpausties šiem jauniešiem un parādīt savus talantus. Ar savu apņēmību viņi sasniedz mērķus. Ja mēs pārējie padodamies, viņi šie jaunieši ar īpašām vajadzībām apņēmīgi dodas uz priekšu un turpina iesākto. No šiem jauniešiem jāņem piemērs, jo lai arī cik viņiem būtu grūti, viņi turpina censties līdz sasniedz savus mērķus. Es viņus apbrīnoju, tāpēc ka viņi ir pozitīvi, smaidīgi un ļoti mērķtiecīgi. Šajā jomā sabiedrība sadalās divās pusēs. Viena puse: kurai rūp šie cilvēki, un otra: cilvēki, kuri ir pilnīgi vienaldzīgi.
Mums ir jācenšas saprast mūsu vienaudžus, kas ir nedaudz savādāki nekā mēs. Mēs, pārējie, nedrīkstam būt vienaldzīgi pret šiem pusaudžiem un jauniešiem, jāpalīdz viņiem un jābūt pretimnākošākiem. Nevajag nevienu aizvainot, jo aizvainot cilvēku par to kāds viņš ir-vismuļķīgākais aizvainojums, jo neviens cilvēks pats neizvēlas to, kādam viņam piedzimt. „Mēs, cilvēki, varam panākt vairāk, ja palīdzam cits citam, nevis tad, ja cits citu grūžam pāri bortam.” (T. Heijerdāls)
______________________________________________________________
Kristīne Mālniece, 17 gadi
V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzija
Būt līdzās!
Bieži jaunieši nenovērtē to, ka viņi var patstāvīgi staigāt, saprotami runāt, visu labi saklausīt un redzēt. Pasaulē un Latvijā ir pietiekami daudz tādu bērnu, kuri ir ar speciālām vajadzībām. Šie bērni ir viena no sabiedrības grupām, kurai visvairāk nepieciešams tās atbalsts un izpratne. Šo bērnu vienaudži, kuri ir veseli, viņus bieži vien nepieņem un cenšas no viņiem norobežoties, nedraudzēties, taču tas, manuprāt, ir nepareizi. Pēc manām domām, tieši jaunieši šos bērnus ar īpašām vajadzībām neuzskata par normāliem, pieauguši cilvēki domā citādāk un māk saprast šos bērniņus. Es uzskatu, ka mūsdienu jaunatnei būtu jārespektē arī šie bērni, lai vai kādi viņi būtu.
Gadās tā, ka šis „īpašais bērns” mācās klasē kopā ar saviem vienaudžiem, taču viņam tur nav draugu, jo liela daļa pusaudžu uzskata, ka ar tādiem cilvēkiem nevar draudzēties, jo viņš jau nav vesels, viņam kaut kas kaiš, un viņš nav tāds pats kā vienaudži. Taču klasē vajadzētu būt citādākai attieksmei pret šo klasesbiedru, pārējiem vajadzētu ar viņu runāties, palīdzēt, ja tas nepieciešams, kā arī atbalstīt viņu, bet tā nenotiek. Manuprāt, mūsdienās cilvēkiem un tieši jauniem cilvēkiem pietrūkst spējas just līdzi citiem cilvēkiem, kuriem nav tik ļoti paveicies- piedzimt veseliem.
Nereti šos bērnus pat mēdz apsmiet par to, ka viņiem kas kaiš. Es domāju, ka šīs personas, kuras mēdz smieties par viņiem, nespēj iejusties citu cilvēku „ādā”, būt līdzjūtīgi, kā arī neprot novērtēt sevi, savu veselību. Arī es esmu redzējusi, ka pusaudžu bariņš, ieraugot cilvēku ar īpašām vajadzībām, uz viņu intensīvi skatās, sačukstas un smejas. Manuprāt, viņi nespēj saprast to, kā tajā brīdī jūtas apsmietais cilvēks. Man pat bija nepatīkami noskatīties uz to, ko viņi darīja, gribējās pieiet klāt un aizrādīt. Vai viņiem neienāk prātā, kā būtu, ja viņi dzīvotu tā cilvēka dzīvi? Diez vai viņiem būtu patīkami iet pa ielu, kur citi noskatās un pasmīkņā. Cilvēkus, kuri smejas par citiem, es nekad nesapratīšu.
Skatoties festivālu „Nāc līdzās!”, man galvā raisījās dažādas domas, un viena no tām bija par to, cik drosmīgi ir šie bērni, jo uzkāpt vienam vai ar grupu uz skatuves un nodziedāt skaistu dziesmu vai dejot atraktīvu un interesantu deju ir drosmīgs solis uz priekšu. Tajā brīdī manī bija neviltots prieks par viņiem, jo es pati zinu, kāds ir uztraukums, ejot publikas priekšā. Lai arī šie bērni ir ar īpašām vajadzībām, viņi ir ar talantiem apdāvināti bērni. Es uzskatu, ka šāda veida festivāli cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, ir ļoti labs veids, kā ļaut viņiem attīstīt sevi, iepriecināt gan sevi, gan vecākus un pārējos dalībniekus ,arī skatītājus.
Es domāju, ka mūsdienu cilvēku lielākā problēma ir tajā, ka nemākam novērtēt to, kas mums ir dots, jo novērtējam tikai tad, kad tā vairs nav. Kā arī cilvēku sabiedrībai vajadzētu būt līdzjūtīgākai un nenorobežot no līdzcilvēku sabiedrības tos, kuri ir citādāki nekā vairums sabiedrības, jo šie cilvēki ar īpašām vajadzībām arī ir daļa no Latvijas un nevajadzētu uz viņiem skatīties ar „šķību aci” vai ‘’greizu smīniņu’’ un apsmiet, jo, iespējams, nākotnē vajadzēs tieši šī cilvēka palīdzību, un nedomāju vis, ka viņš atsauktos, jo justos nenovērtēts un atstumts . Aicinu visus būt līdzās šiem cilvēkiem un ļaut arī viņiem būt līdzās mums!
______________________________________________________________
Linda Trule, 17 gadi
Daugavpils Valsts ģimnāzija
…Lūgšana Dievam, jo Latvijā ir gandrīz 12 000 bērniņu ar speciālām vajadzībām, kuriem vajadzīgs sargeņģelis.
Dievs svētī mani – tavu bērnu.
Dievs svētī mani, esmu mazs un neaizsargāts.
Svētī mani-bērnu, ko citi kā putnubiedēkli apiet, jo esmu citādāks.
Bet vai tāpēc briesmīgāks? Vai tāpēc manis jābīstas vai dīvaini manī jālūkojas?
Esmu citāds, mazliet citāds, bet tomēr bērns, tavs bērns. Man tēvs ir, māte arī.
Esmu citāds, mazliet citāds, bet arī man reizi gadā tortē sveces tiek degtas.
Arī man krūtīs sirsniņa sitas un dzīslās asinis pulsē.
Arī man ir divas rociņas un kājiņas, varbūt savādākas kā citiem, bet man tās ir.
Arī es mirkšķinu actiņas un samiedzu tās, skatoties saulē.
Arī es plivinu skropstiņām un smaidu ar lūpiņām.
Man arī vējš matos jaucas un peļķes slapina kājiņas.
Jā, es esmu savādāks, bet tomēr tik līdzīgs jums!
Esmu citāds, lai jūs iemācītos novērtēt savu dzīvi, un iemācītos mīlēt ar sirdi nevis ar acīm.
Esmu citāds, mazliet citāds, bet vai tāpēc dīvains?
Es… es.. es.. esmu te, es…
Es stiepju tev pretī savas mazās rociņas, tāpat kā ziediņš, kas plaukstot tiecas pretī saulei.
Esmu bērns, tīrs un neaizsargāts, esmu kā dzidrs avota ūdens, esmu sniegpārsla balta, esmu tīrs!
Esmu bērns, kam ceļš ar asiem akmeņiem klāts, tie duras manās mazajās, baltajās pēdiņās un reizēm mani savaino spēcīgi, spēcīgi…
Gribu, lai tu man esi kā lietussargs, gribu, lai tu neļauj aukstajam lietum mani saslapināt, sargi mani, jo esmu tavs bērns.
Man arī smaids uz lūpām parādās, kad dvēsele dejo, ieraugot pirmos saules starus pēc pelēkas ziemas, ieraugot taureņus griežoties dejā, ieraugot, ka kādam esmu svarīgs.
Es dziedu kopā ar eņģeļiem, un mazliet par eņģeli citiem kļūstu.
Reizēm es mēdzu slēpties, aizverot acis un, paceļot baltās rociņas, aizsedzu sejiņu.
Bet tikai reizēm.
Mēdzu būt drūms un apvainojies uz šo pasauli.
Mēdzu gribēt skriet pakaļ taureņiem un dejot kopā ar vēju.
Mēdzu gribēt sniegā vārtīties un smilšu pilis celt.
Reizēm mēdzu raudāt un iekšēji kliegt, kad sāp mana dzīve.
Man sāp mans akmeņiem klātais ceļš.
Bet tikai reizēm.
Mēdzu stiept rociņas pretī cilvēkiem, kurus vēlos ielaist savā dzīvē, mēdzu gribēt, lai tie manis nebīstas.
Mēdzu gribēt aizlidot prom, tur tālu, tālu prom, kā gājputns uz siltajām zemēm, un vēlāk atgriezties, kad siltāks kļūs.
Bet tikai reizēm.
Mēdzu dziedāt un dziesmā esmu es pats. Dziesma esmu es.
Ieklausies dziesmā, vai dzirdi mani. Dziesma esmu es!
Esmu dziesma un gaisma, un deja..
Es esmu!
Esmu dzīve, mazliet eņģelis, esmu dieva bērns.
Esmu sauli alkstošs stādiņš, esmu daudz un gribētu būt vēl vairāk.
Gribu varēt visu…
Gribu būt vējš…
Gribu būt varavīksne.
Gribu… es gribu… tik daudz.
Gribu zināt, ka tu man esi.
Gribu kliegt un dziedāt..
Gribu skriet un dejā virpuļot.
Es vēlos ceļot uz tālām zemēm, vēlos pacelties un nolaisties..
…un pa jūras smilšaino krastu skraidīt basām kājām.
Es vēlos vadīt auto un sajust ātrumu, vēlos ar citiem dalīties pieredzē.
Es vēlos tik daudz!
..bet visvairāk vēlos, lai neesmu nasta citiem, lai māmiņai acis nav mitras, lai mati tai sirmāki nepaliek, lai tētis neskatās manī tādām skumjam acīm.
…vēlos, lai līdzās man ir vecāki, vēlos, lai tie ar mani lepojas.
Gribu to sāļo asaru straumīti uz mūžiem aizmirst, vēlos to vairs nesajust un citiem, gar vaigiem ritot, to vairs neredzēt.
Visās pasaules valodās runāt es gribu un septiņus pasaules brīnumus apskatīt vēlos.
Vēlos, vēlos, es tik daudz ko vēlos, bet vai tas ir iespējams?
Vai spēšu skriet, dejot un vai akmeņi ceļā maigāki taps?
Vai spēšu pats savām kājiņām tipināt, pats ēst, pats sevi aprūpēt?
Gribu, lai es to spētu…
Vai zināt cik ļoti es to gribu?
Kaut vai dienu, tikai dienu, gribu būt tāds pats kā tu.
Lūdzu, lūdzu, es to tik ļoti gribu…!
Gribu.. gribu.. GRIBU BŪT ŠAI ZEMEI PIEDERĪGS!
GRIBU, gribu, gribu, gribu, gribu, gribu.
GRIBU BŪT!
Dievs sargi mani- tavu bērnu!
______________________________________________________________
Dmitrijs Bogdanovs, 17 gadi
Daugavpils 17. vidusskola
Cilvēki pasaulē dalās ne tikai pēc dzimuma vai vecuma, bet arī pēc fiziskās un garīgās attīstības. Tāpēc mēs esam tik dažādi: garāki un īsāki, spēcīgāki, muskuļotāki vai tievāki, gudrāki, talantīgāki utt. Bet ir īpaša ļaužu grupa, kura izceļas pārējo vidu. Tie ir invalīdi. Cilvēki ar invaliditāti nevar dzīvot ar pilnvērtīgu dzīvi. Viņi nevar darīt daudzas lietas, kuras veic vesels cilvēks. Tomēr cilvēki ar invaliditāti vēlas būt tādi paši kā veseli cilvēki: strādāt, nodarboties ar kaut kādām aktivitātēm, veidot ģimeni.
Mūsdienu sabiedrība necenšas saprast cilvēkus ar invaliditāti. Sabiedrība līdz šim ir maz centusies saprast un pieņemt šādus cilvēkus. Sabiedrībai vieglāk izlikties, ka tādu cilvēku nav vai atstumt tos. Lauki un pilsētspan lang=”LV”span lang=”LV”a – tās ir divas dažādas pasaules, kurās invalīdi jūtas citādi. Vairāk to var redzēt pilsētās, kur cilvēki ir vienlīdzīgāki, noslēgtāki. Pilsētās dzīve plūst ātri, un invalīdiem jāpaspēj. Bet laukos viss ir pretēji. Laukos šī noraidoša attieksme tik ļoti neizpaužas, cilvēki ir laipnāki, izpalīdzīgāki un mierīgāk uztver citu nepilnības. Kaimiņi cenšas palīdzēt.
Pamazām valsts un sabiedrības attieksme pret invalīdiem mainās. Sākot no 1960. gada, tiek rīkotas Paraolimpiskās spēles, kurās piedalās sportisti ar fiziskajiem traucējumiem. Visas šīs Paraolimpiskās spēles organizē Starptautiskā Paraolimpiskā komiteja. Šogad Paraolimpiskās spēles norisinājās Krievijā, Sočos. Vērojot šīs spēles, var secināt, ka šiem cilvēkiem ir milzīgs gribasspēks, kas, neskatoties uz fiziskajiem trūkumiem, ļauj cilvēkiem izpausties. Šādās Paraolimpiskajos spēles ir piedalījusies arī Latvijas komanda. Piemēram, Londonā 2012. gadā Latvijas komandu pārstāvēja 8 paraolimpieši.
Mūsu valstī arī pilsētā, ir daudz dažādu invalīdu biedrību, kuru mērķis ir palīdzēt cilvēkiem, kuri saskārušies ar veselības problēmām, rehabilitēties un adaptēties sabiedrība, lai iesaistītu cilvēkus ar traucējumiem daudzveidīgās aktivitātes, tāpēc ka bieži vien tādi cilvēki jūtas lieki un nevajadzīgi. Piemēram, varam minēt biedrību „Ritausma”. Šī biedrība organizē dažādu vieda pasākumus un festivālu. Tiek organizētas tikšanās ar interesantiem cilvēkiem.
Vēl ir arī invalīdu sporta klubs „Daugavpils”, kura uzdevumi ir radīt piemērotos apstākļus veselīgai atpūtai, garīgo un fizisko spēku atjaunošanai un arī augstu sporta rezultātu sasniegšanai.
Šogad 14. marta pilsētā bija organizēts koncerts „Nāc līdzas”, kur uzstājās ne tikai fiziski veseli bērni un skolēni, bet arī invalīdi. Viņu izrādes bija emocionālas: daži dziedāja dziesmas par eņģeļiem , par dzīvi; daži pārstāstīja fragmentus no pasakām. Bija patīkami vērot viņu sniegumu. Publikas atsaucība bija milzīga. Šādi pasākumi vairo invalīdu pašapziņu. Viņi kļūst pārliecinātāki par sevi, par saviem talantiem, prasmēm un iemaņām. Šai saistībā ir jāmin.
Krievijas dziedātājas Maksimas dziesma „Ja budu žit’”. Šīs dziesmas klipā varam cilvēkus, kuri ir pārvervējusi sevi samierinājušies ar fiziskajiem trūkumiem un izvirzījuši sev mērķus, kurus arī sasnieguši. Piemēram, rādīts paraolimpietis Andrejs Sičovs u.c.
Mūsdienās arvien vairāk sāk rukāt par invalīdu integrāciju sabiedrībā. Mēs varam redzēt, ka skolas un valsts iestādēs ir speciāli aprīkotas vietas invalīdiem – pantusi. Arvien vairāk bērnu invalīdu sāk mācīties parastajās skolās. Arī mūsu pilsētā 12. vidusskolas 8. klasē mācās meitene ratiņkrēslā. Lai viņa varētu brīvi pārvietoties, skolā tika ierīkots lifts. Skolēniem ar īpašām vajadzībām skolas veido un licenzē speciālas mācību programmas.
______________________________________________________________
Krista Gamorja
Jelgavas Valsts ģimnāzija
„Nāc līdzās”
Cik daudz mums ir dots, bet cik daudz no tā mēs spējam novērtēt? Ar šādu atziņu es pametu koncertu „Nāc līdzās”. Savādi, bet, dodoties uz koncertu, es pat īsti nezināju, ko gaidīt, ar prieku un lepnumu varu sacīt, ka tā noteikti bija milzīga iedvesmas deva.
Koncerta laikā mani pārņēma dažādas sajūtas, dažas no tām pat grūti izskaidrot, bet vienu noteikti zinu – tādu degsmi un acu mirdzumu, kāds bija koncerta dalībniekiem, redzēju pirmo reizi, tā bija acīmredzama mīlestība pret to, ko viņi dara, kaut arī tiem ir kustību traucējumi. Pēdējā laikā dzīve man aizvien vairāk rāda, cik liels spēks ir vienkāršībā, jau atkal saskāros ar šādu situāciju, kas mudināja mani pārdomāt lietas, par kurām ikdienā satraucos, uz mirkli tam visam zuda jebkāda nozīme, aizmirsu par visām likstām un šķietami lielajām problēmām.
Daudzus pārņem žēlums un līdzjūtība, domājot par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet mēs nevaram teikt, ka viņi nav laimīgi, atšķirība ir tā, ka viņi laimi redz mazliet citādāk – vienkāršāk. Saka, ka cilvēki, kas piedzimuši ar kustību traucējumiem vai ir slimi, ieradušies šajā pasaulē, lai iemācītu kaut ko visiem pārējiem… Redzot to, ar kādu labsirdību un mīlestību viņi uzstājās, kāds prieks un laime viņus caurstrāvoja par iespēju būt uz skatuves un kāda drosme to darīt, apzinoties savas mīmikas un kustību traucējumus, man atpletās mute – tā bija vienkārši apbrīna, kas lika aizdomāties par to, cik daudz es uzdrošinos, cik daudz domāju par sabiedrības viedokli un cik bieži vienkārši esmu es pati, bez visām maskām un barjerām. Cilvēku nosodījums ir tas, kas parasti uzliek barjeras, viņi nebaidījās, un par to es viņus cienu.
Tā jau saka: kaut kas ir jāatņem, lai spētu novērtēt to, kas mums ir dots. Ne visu dzīvē nosaka fiziskais un materiālais, šie cilvēki dara milzīgu darbu, viņi māca mums, visiem pārējiem, uz mirkli apstāties, paskatīties apkārt un padomāt par to, kas mums patiesībā šai dzīvē ir svarīgs un cik daudz mēs dienu no dienas palaižam garām tikai tādēļ, ka neprotam saskatīt laimi vienkāršībā, ģimenē, veselībā.
______________________________________________________________
Jeļizaveta Šimane, 14 gadi,
Daugavpils 10.vidusskola
Būt līdzās!
Cilvēki ar speciālām vajadzībām ir visur mūsu pasaulē, visos Zemes nostūros. Fizisko vai garīgo iespēju trūkums šādiem cilvēkiem atstāj savu nospiedumu viņu raksturos un pasaules uztverē. Par šādu cilvēku spilgtāko iezīmi kļūst vēlme būt vajadzīgiem un noderīgiem. Par lielākām bailēm – būt par apgrūtinājumu, būt liekiem citu cilvēku dzīvēs. Un vēl pirms tikai dažiem gadiem šādus cilvēkus mēs saucām par invalīdiem.
“Invalīds” – ir no angļu valodas tieši aizgūts vārds “invalid”, kuru vārdnīcās skaidro sekojoši: not valid: a: being without foundation or force in fact, truth, or law : logically inconsequent – jeb nepamatots, neapstiprināts ar faktiem, likumiem nepakļauts. Neloģisks. Taču invalīds – tas ir tikai lietvārds. Jā, mēs varam pateikt: “Lūk, nāk invalīds”. Taču skan tas drīzāk kā aizvainojums.
Lietvārdi nosaka cilvēka būtību un tā iezīmes – ķēms, ģēnijs, idiots, varonis. Mēs varam apvainoties vai nē, vai arī mēs varam cīnīties pretī. Bet invalīdus vajag saukt par “disabled persons”. Cilvēks ar ierobežotām spējām un speciālām vajadzībām. Bet, pirmām kārtām, cilvēks.
Šādi cilvēki neliekas nelaimīgi vai nožēlojami – un viņi tādi arī nav. Cilvēks ar īpašām vajadzībām. Vai jūs esat gatavi uztvert šādu cilvēku ar garīgu, intelektuālu vai fizisku īpatnību kā līdzvērtīgu draugu un biedru? Vai mēs varētu nešķirot cilvēkus dzirdīgajos un nedzirdīgajos, redzīgajos un neredzīgajos, gudrjaos un atpalikušajos intelektuālajā attīstībā, mobīlajos un ar ierobežotu rīcībspēju?
Vai tad var nosaukt par slimiem, nepilnvērtīgiem cilvēkus, kas dzied uz skatuves, dejo invalīdu krēslā un spēlē mūzikas instrumentus. Un tikai paskatīties ar kādu vieglumu viņi to dara, rādot piemēru veseliem cilvēkiem. Un sportisti paralimpieši? Slēpotāji, kalnu slēpotāji, kērlinga spēlētāji, biatlonisti – un runa iet vēl tikai par ziemas sporta spēlēm! Cilvēks bez kājām iegūst zelta medaļu – viņa gara spēks ir pārsteidzošs.
Iziet uz skatuves milzīgas auditorijas priekšā, piedalīties sacensībās – uz šādām lietām ir spējīgs reti kurš vesels cilvēks. Un mēs pat nevaram iedomāties, cik tas ir grūti cilvēkam ar speciālām vajadzībām. Šādu cilvēku dzīve ir sasodīti grūta slimību dēļ. Taču viņi nesūdzas, bet gan cenšas dzīvot kā visi – normālu un pilnvērtīgu dzīvi.
Tieši cilvēki ar speciālām vajadzībām pierod, adaptējas, dzīvo cik vien var atklāti un pilnīgi.
Un tagad uz mirki iedomājieties sevi šādu cilvēku vietā. Būsim labsirdīgāki un iecietīgāki pret tiem, kuri ir ierobežoti sava dzīvē un savās iespējās slimību dēļ.
Mums ir nepieciešams saprast vērtību, nozīmīgumu un neatkārtojamību katram cilvēkam, neatkarīgi no viņa garīgajām un fiziskajām iespējām. Tas ir vajadzīgs ne tikai cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, bet arī katram no mums, lai justos veselam un būt tiesīgiem saukties par cilvēkiem.
Padarīt pasauli drošu priekš īpašiem cilvēkiem – tās ir svarīgs un nozīmīgs uzdevums visai mūsu sabiedrības.
______________________________________________________________
Laine Beķere
Jelgavas Valsts ģimnāzija
„Nāc līdzās!”
Katram dzīvē ir dota kāda īpaša, negaidīta iespēja, un mana kārta pienāca trešdien, 2. aprīlī. Varēju doties uz fantastisku koncertu – konkursu, ko bija organizējis fonds „Nāc līdzās”. Redzētais mani patiešām pārsteidza, lika aizdomāties par to, kā es dzīvoju. Katrā ziņā atstāja uz mani paliekošu iespaidu.
Kāds varētu jautāt: „Kāpēc?”, bet es skatījos koncertu ar pavērtu muti, jo iekšienē jutu milzīgu apbrīnu pret visiem dalībniekiem. Pirmkārt, nespēju nenovērtēt viņu talantu, taču galvenokārt gribasspēku un neatlaidību kaut ko sasniegt un rosīties. Visi priekšnesumi bija pārdomāti un skaisti, liekot skatītājiem gavilēt. Es iedomājos, ka ne vienmēr novērtējam to, kas mums ir dots, bet drīzāk nekautrējamies lieku reizi papukstēt par kādu sīkumu. Jāsaka, ka tas ir ļoti sekli, taču pie šāda secinājuma ikdienā nenonākam un pilnvērtīgas kustību, kā arī prāta spējas uztveram kā pašsaprotamu parādību. Mana mamma vienmēr teikusi, ka tam, kuram Dieviņš mazāk devis kādā jomā, vairāk devis citā. Šajā pasākumā tas spilgti atspoguļojās, jo ne visi redzīgie varētu tik lieliski dziedāt, ne visi fiziski attīstītie – dejot un sajust ritmu. Manuprāt, visa pamatā ir milzīga vēlēšanās dzīvot tā, lai neviena diena nebūtu izniekota.
Mani ļoti aizkustināja dalībnieku priekšnesumi, jo, pat sēžot balkonā, jutu pozitīvās enerģijas starojumu, kas piepildīja ikkatru zāles stūrīti. Slimo bērniņu acis priekā mirdzēja, viņi bija laimīgi, ļoti azartiski un atklāti. Varēja redzēt, ka viņiem tā ir LIELĀ DIENA – uzstāšanās, neaizstājams piedzīvojums. Lielākā daļa priekšnesumu bija ļoti kvalitatīvi un oriģināli, tādi, kas izpildītājiem pašiem patika un sagādāja prieku. Man bija sajūta, ka uz skatuves dalībnieki ieslīga citā, varbūt labākā un rožainākā pasaulē. Skatos, ka savos pierakstos esmu minējusi šādu frāzi: „Jaunieši kaifo!”. Varbūt tas liekas mazliet vulgāri, taču tieši un precīzi aprakstīja manas tā brīža emocijas. Visu koncerta laiku dievināju bērnu atklātību un drosmi uzstāties. Protams, uztraukums bija manāms, taču tas neizpaliek nevienam no mums.
Pasākuma laikā mani pārņēma virkne emociju. Brīžiem smējos, jo dalībniekiem patiešām labi padevās izklaidēt publiku, gan raudāju iracionālu skumju pārņemta. Vienkārši tas viss šķita tik dzīvi, tīri un nesamāksloti, ka lika man izkust kā šokolādei uz karstas pannas. Jutos ļoti pateicīga par savu un tuvinieku veselību, lai gan redzēju, ka ir iespējams dzīvot arī atšķirīgiem cilvēkiem. Es domāju, ka nebiju vienīgā, kuru šis koncerts saviļņoja līdz sirds dziļumiem, jo zālē nemitīgi skanēja grandiozi aplausi un atbalsta saukļi. Man patika. Laikam jāsaka īpašais paldies fondam „Nāc līdzi”, par doto iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Manuprāt, tieši šāda veida pasākumi ļauj viņiem izrauties no sūrās ikdienas un pasapņot.
Noteikti nenožēloju, ka apmeklēju koncertu, jo ieguvu ļoti daudz secinājumu savai personīgajai bagāžai, izbaudīju patiešām talantīgu mākslinieku uzstāšanās un labi pavadīju laiku. Visu kopumā gribētu raksturot ar vārdiem ĻOTI SKAISTI, kas atspoguļo gan iekšējās sajūtas, gan priekšnesumu kvalitāti.
______________________________________________________________
Diplomus saņem Krista Gamorja Krista un Sindija Zelča no Jelgavas Valsts ģimnāzijas.
